29.martā kultūrtelpā "Ola Foundation" tika atklāta pazīstamā fotogrāfa Ulda Brieža fotogrāfiju izstāde "Brīvam būt. Uldis Briedis. Portreti (1966-2010)"
Izstādē skatāmie fotogrāfa Ulda Brieža latviešu kultūras personību portreti ir tapuši kā sava laika zīmju, notikumu un gara fotopieraksti. Tiem ir dokumentāls un vienlaikus pārlaicīgs raksturs. To varoņu sejas, notvertas visdažādākajos dzīves mirkļos, ļauj skatītājam sastapties ar radošuma būtību – to iekšējās brīvības sajūtu, kas, neraugoties uz laika ārējo rāmējumu, ir nepārtrauktā sasaistē ar avotu un patiesību. Radošums ir iekšējās brīvības manifestācija, kas nav ne apklusināma, ne noslēpjama. Tā izlaužas kā tīrradnis arī mirkļos, kad šķietami iespējama tikai zemtekstā. Tā ir brīvība būt un runāt universālajā zīmju, simbolu, tonalitāšu, triepienu, daudz- punktu un skaņas valodā.
Izstādē skatāmie Imanta Ziedoņa, Raimonda Paula, Mirdzas Martinsones, Katrīnas Pasternakas, Mārtiņa Brauna, Ulda Stabulnieka, Ērika Hānberga, Egona Līva, Haralda Sīmaņa un citi Latvijas kultūras autoritāšu portreti, kopumā vairāk kā 60, ir tapuši laika posmā no 1966. līdz 2010. gadam, un atspoguļo cilvēkus un notikumus vairāk kā pusgadsimta garumā. Tie iemieso sajūtu par Latviju, kas mājo mūsu katra zemapziņā, nodota no paaudzes paaudzē, bet kuru ik pa mirklim pazaudējam ikdienišķumā. Un par kuras trauslumu mums skarbi un tieši atgādina realitāte.
Daudzu no šajos portretos skatāmajiem cilvēkiem vairs nav. Taču viņu nospiedums, emocijas un gara spēks turpina dzīvot fotogrāfijās. Kā savulaik teicis leģendārais fotogrāfs Alfrēds Štīglics: “Fotogrāfijā ir tik smalka realitāte, ka tā kļūst reālāka par realitāti.”
Uldim Briedim fotogrāfijā galvenā ir patiesība. Doma, kas atklājas caur žestu, acu skatienu, matu šķipsnu, gaismēnu, smaidu, pusvārdā sastin- gušu zilbi, asaru. Viņš pats par laika nogriezni, kurā dzīvo viņa varoņi – laikabiedri un draugi, saka: “Tas bija kā starta šāviens cilvēku brīvībai.” Neierobežotai, absolūtai, kurā visas iespējas ir klātesošas. Tāds brīvības kulminācijas brīdis iespējams tikai mirkļos, kad sakrīt abi apstākļi – iekšējā brīvība ir sinhronitātē un sinerģijā ar ārējo.
Uldim Briedim vienmēr bijis svarīgi notvert savu portretējamo objektu tādu, kāds viņš ir – konkrētajā mirklī un laiktelpā. Un viņš tam reizēm ir veltījis neskaitāmas stundas laika – vienkārši esot klāt, sarunājoties, vēro- jot, netraucējot, ļaujot cilvēkam būt. Kā saka viņš pats, vērošana ir pirmais priekšnoteikums. “Lai tu pietuvinātos cilvēka esībai, tev ir jāvēro. Izskats, rakurss, žesti, kā mainās gaisma, poza, grimases. Tas viss plūst cauri gal- vai kā straume. Kad es fotografēju, man nav brīva mirkļa. Kaut reizēm ārēji šķiet, ka esmu kameru pacēlis tikai dažreiz.”
Skatoties Ulda Brieža uzņemtajos portretos, mēs it kā atkal no jauna pieredzam vēsturi. Un zināšanas. Arī par sevi.
Cilvēka seja ir spogulis, kurā spoguļojas gan apkārtējās pasaules realitāte, gan emocijas un izjūtas. Uldis Briedis neslēpj arī pats savu emocio- nalitāti, un šie portreti savā ziņā ir arī viņa spoguļattēls.
Stāsts par cilvēku, dzīves enerģijas un idejas manifestāciju un arī pašas idejas spēku. Un vienlaikus tie ir atgādinājums un iedrošinājums – ja viņi varēja, arī mēs varam.
Izstādi atbalsta: SIA Autonams
Teksts - Una Meistere
