Ilze Pīlēna. Mēs satiekamies viņas kultūrtelpā “Ola”. Vietā, kur patiešām var sajusties kā paradīzē. Tā varētu izskatīties arhitektūras, mākslas un labas atmosfēras paradīzē. Ilze neatbrauc, viņa atnāk – jo dzīvo turpat netālu no savas “Olas”. Ir agrs rīts, bet viņa, kā vienmēr ir skaista. Un šī saruna veidojas tāda, kāda ir Ilze, - skaista.
Pirmais mans “sagatavotais jautājums” būs par skaistumu, un par skaistumu tādā plašākā nozīmē. Par skaistu vidi, skaistiem ceļojumiem. Galu galā – vai tu piecelies tik skaista, kādu mēs tevi vienmēr redzam?
Skaistums man nav greznība. Tā ir nepieciešamība. Un tas nav par kaut ko dārgu un ekskluzīvu. Skaistums var būt ļoti vienkāršs – labs apgaismojums, mūzika, zieds, saruna, skaisti uzklāts galds. Vide, kurā dzīvojam, mūs ietekmē daudz vairāk, nekā dažkārt apzināmies. Es cenšos sev apkārt radīt vidi, kurā pašai ir labi būt – gan mājās, gan šeit, gan kaut kur citur aizbraucot.
Kas ir tas, ko tu ceļojumā paņemsi līdzi, lai noturētos savā līdzsvarā? Varbūt kādas smaržas? Bet varbūt tu ceļo ar savu spilvenu?
Ar spilvenu nē, bet smaržas jā. Smarža man ir ļoti svarīga, jo tā spēj uzreiz radīt noskaņu un sajūtu. Tā ir viena no spēcīgākajām atmiņām – dažreiz pietiek ar vienu smaržas noti, lai acumirklī atgrieztos kādā bērnības brīdī vai vietā, kur reiz esi juties laimīgs. Arī “Olā” mēs par to domājam. Man gribas, lai, ienākot pa durvīm, cilvēks sajūt ne tikai telpu, bet arī “Olas” atmosfēru, jo atmosfēru jau veido ne tikai tas, ko redzam, bet arī tas, ko sajūtam.
Kāda ir “Olas” smarža?
“Olai” ir sava smarža, un mēs to veidojam apzināti. Es divu veidu smaržas, ko es kombinēju. Vienas vienmēr atvedu no Parīzes, otru pasūtām internetā Dr Vranjes Firenze- Arancio Uva Rossa. Man ļoti mīļa vieta ir Hotel Costes. Tā ir viena no tām retajām vietām, kur viss – interjers, mūzika, gaisma un smarža – veido vienotu noskaņu. Katru reizi, kad esmu Parīzē, atvedu arī daļiņu šīs sajūtas uz “Olu”.
Un pēc kā smaržo tavās mājās?
Mājās ir līdzīgi. "Ola" ir ļoti dabisks turpinājums tam, kā mēs paši dzīvojam. Tāpēc, to veidojot, man bija svarīgi parādīt, ka kultūra, māksla un estētika nav svētku notikums, bet ikdienas daļa. Mēs pat bieži jokojam, ka daudzas interjera detaļas vispirms iziet "pārbaudi" mūsu mājās. Ja tās tur rada īsto sajūtu un organiski iekļaujas mūsu ikdienā, tad savu vietu atrod arī “Olā”.
Vai tu nāc uz “Olu” kā uz darbu? Vai tu nāc katru dienu, kad esi Latvijā, vai tev tā ir darba diena?
Jā, tā ir mana darba diena. Bet man nekad nav sajūtas, ka es eju uz darbu. Robeža starp darbu un personīgo dzīvi man ir ļoti izplūdusi, jo viss, kas notiek “Olā”- izstādes, koncerti, semināri, “Olas Sarunas” ir arī tas, kas mani pašu patiesi interesē. Ja Uldis radīja ‘’Olas” arhitektūru, tad es radīju tās dzīvi. Un joprojām turpinu to veidot. Protams, daudz apspriežos ar kolēģiem, ar Uldi, uzklausu ekspertus un dažādus viedokļus.
Vai tev ir svarīgi, lai koncerti, kas te notiek, ir izpārdoti? 90 vietas koncerta klausītājiem. Nav ļoti daudz. Vai ir bijis tā, ka kāda vieta ir brīva?
Nē, tā nav bijis. Un tā nav bijis kopš pirmā koncerta. Tas mūs, protams, ļoti iepriecina. Četru gadu laikā ap Olu ir izveidojusies ļoti uzticīga kopiena, kuras kodols ir Zelta kartes īpašnieki. Viņi par programmu uzzina pirmie un biļetes var iegādāties vēl pirms publiskās tirdzniecības. Ļoti bieži koncerti tiek izpirkti jau šajā laikā. Tas man ir daudz vairāk nekā izpārdots koncerts – tā ir sajūta, ka cilvēki mums uzticas un vēlas būt daļa no Olas.
Vai tev un Uldim galvā jau ir kāds nākamais projekts?
Mēs bieži par to runājam un esam sapratuši, ka esam projektu cilvēki. Tie, kuriem visu laiku vajag kaut ko radoši attīstīt. Kad kāds projekts kļūst patstāvīgs, ieiet rutīnā un mūsu ikdienas klātbūtne vairs nav tik nepieciešama, ļoti dabiski sāk dzimt nākamās idejas un mēs paši augam kopā ar katru projektu. Arī “Ola” neradās kā gatavs formāts. Ēkai, protams, bija arhitektūras projekts, bet pašai “Olas” idejai līdz galam nebija gatava radošā scenārija. Mēs zinājām sajūtu, ko vēlamies radīt, bet tas, par ko Ola ir kļuvusi šodien, veidojās procesā.
Vai vari tagad jau atklāt kādus nākotnes projektus?
Mēs šobrīd aktīvi darbojamies pie mūsu “Olas” lauku rezidences, kas ir Vecpiebalgā. Pirms gadiem iegādājāmies brāļu Kaudzīšu skolu, ko savā laikā projektēja un būvēja Reinis un Matīss Kaudzīši paši savām rokām. Pirms 30 gadiem šī skola nodega, un mēs nopirkām visas tās drupas un īpašumu apkārt. Tur mēs tagad attīstām mūsu lauku rezidenci. Šobrīd aktīvi strādājam pie ainavas sakārtošanas. Ir doma, ka tur varētu izveidot brīvdabas mākslas telpu. Septembrī būs pirmā skulptūra no septiņiem spoguļiem.. Kāpēc septiņi? Tas ir tāds maģisks skaitlis. Pa septiņiem vārtiem var ienākt cilvēkā prieks... (smejas) Ir arī septiņu gadu cikls, kad mums dzīvē kaut kas nomainās ik pa septiņiem gadiem. Tāpat arī Olas dārzā būs jauns mākslas objekts. Šobrīd ir gatavas vizualizācijas, notiek darbs. Man ļoti patīk, ka šīs vietas turpina augt un mainīties – nevis rodas vienā dienā, bet veidojas pamazām.
Vai Kaudzīšu mājas atjaunošanas laikā paliks kaut kas no viņu arhitektūras?
Jā. Uldis jau ir izstrādājis projektu, un tajā ir saglabāts ēkas ārējais veidols, kādu to savulaik radīja Reinis un Matīss Kaudzīši. Iekštelpas, protams, būs pielāgotas jaunajai funkcijai, bet mums bija ļoti svarīgi saglabāt vietas vēsturisko raksturu. Projekts ir gatavs, taču pagaidām nesteidzamies. Šobrīd visa mūsu uzmanība ir pie ainavas veidošanas, un ēkas atjaunošanai pienāks savs laiks.
Mēs sarunājamies “Olā” un telpā, kur pie sienas ir princeses Diānas attēls. Kāpēc Diāna?
Tas ir ļoti īpašs stāsts. Pēc savas izstādes Olā amerikāņu fotogrāfs Deivids Bernets, viens no pasaulē atzītākajiem fotogrāfiem, man piedāvāja izvēlēties vienu darbu dāvanā. No visām fotogrāfijām es izvēlējos princesi Diānu. Viņas personība mani vienmēr ir ļoti uzrunājusi. Man šķiet, viņā vienlaikus bija gan liels spēks, gan ievainojamība, un tieši tas viņu padarīja tik cilvēcīgu.
Kā tu sadzīvo ar savu tēlu? Vai tu esi gatava, vai esi sevi pieņēmusi?
Es negribētu kādreiz pateikt- tagad esmu gatava. Tas nozīmētu, ka vairs nav, kur augt. Mani joprojām ļoti interesē dzīve. Joprojām mācos, kļūdos, mainu domas. Varbūt tieši tas arī uztur cilvēku dzīvu. Ar vecumu ir tāpat kā ar visu pārējo dzīvē – kaut ko iegūsti, kaut ko zaudē. Dzīve visu laiku ir par balansu. Protams, es domāju, ka nevienai sievietei nav viegli pieņemt pārmaiņas, ko nes gadi. Bet pretī nāk daudz lielāks miers, lielāka iekšējā brīvība un mazāka vajadzība kādam kaut ko pierādīt. Tu kļūsti brīvāks pats priekš sevis, un varbūt arī priekš citiem. Es to ļoti novērtēju.
Kas ir tas labākais, kas tavos gados ir nācis klāt?
Domāju, tā pati pieminētā iekšējā brīvība. Ar gadiem ir mazāka vēlme kādam kaut ko pierādīt un daudz lielāka vēlme ieklausīties sevī. Agrāk man šķita, ka visu laiku jāskrien uz priekšu, jāsasniedz arvien vairāk, jāizdara vēl kaut kas, lai justos pietiekama. Tas, protams, palīdz augt, bet reizē rada arī milzīgu spriedzi. Ar gadiem nāk pieredze un arī lielāks miers. Tu kļūsti saudzīgāks pret sevi un saproti, ka ne vienmēr viss ir jāizdara perfekti.
Kādas dienas vai notikumus tu savā dzīvē gaidi visvairāk?
Esmu sapratusi, ka tāda ideāla dzīves situācija, kad pilnīgi viss būs sakārtojies par 100 procentiem droši vien nekad nebūs. Dzīvē vienmēr līdzās priekam būs arī rūpes un satraukums. Kaut vai ar visu, kas notiek pasaulē. Tāpēc man šķiet svarīgi nepalaist garām ikdienas mazos laimes mirkļus.
Olā man tādu ir daudz. Redzēt cilvēkus, kuri šeit jūtas labi, piedzīvo mākslu vai mūziku un aiziet mazliet citādi, nekā atnāca, ir liela dāvana. Pavisam nesen viena no kolēģēm pienāca un satraukusies teica, ka kāda sieviete staigā pa Olu un raud. Izrādījās, tās bija aizkustinājuma asaras. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir viens no skaistākajiem apliecinājumiem tam, kāpēc mēs to visu darām.
Bet, ja runājam par notikumiem, kurus gaidu visvairāk, tie vienmēr ir brīži, kad visa mūsu ģimene ir kopā. Ziemassvētki, mana dzimšanas diena vai vienkārši kopīgs vakars pie viena galda.
Daudzus gadus mums ir tradīcija, ka mani bērni, lai kur arī viņi būtu, manu dzimšanas dienu nosvin kopā ar mani - vai Latvijā esot, vai kur citur. Mēs izvēlamies būt kopā Venēcijā, Londonā, Berlīnē… Tagad, kad jau saradušies mazbērni, visiem kopā ar ceļošanu ir grūtāk. Tagad tas varētu būt Vecpiebalgā. Šobrīd jau plānojam, kur varētu būt nākamā dzimšanas diena.
Cik jums ar Uldi kopā ir mazbērni?
Septiņi, un astotais ir gaidībās. Tā, protams, ir brīnišķīga sajūta. Esot jaunam vecākam, mēs uz bērnu skatāmies savādāk. Es biju ļoti jauna māmiņa, kad man dzima Agate un Klāvs. Toreiz viss bija citādi. Tu dzīvo lielā atbildībā, visu laiku domā, vai visu dari pareizi. Ar mazbērniem ir pavisam cita sajūta. Tu vari vienkārši būt kopā un priecāties.
Es tagad skatos uz tiem mazajiem un brīnos, cik viņi katrs ir savādāks. Un, protams, ir brīnišķīgi viņus samīļot, palutināt un pēc tam atdot vecākiem.
Cik ilgi tu esi ar mieru viņus pieskatīt?
Ilgākais laiks ir bijusi nedēļa, un tas jau ir izaicinājums. Pēc tam, protams, grūtības aizmirstas un atmiņā paliek jaukākie mirkļi. Kā citādāk tu kļūsi tuvs tam mazajam bērniņam - tikai, ja tu esi kādu brīdi ar viņu kopā bijis. Nevar būt tā, ka satiki bērnu uz stundu un uzreiz kļuvi par mīļo vecmāmiņu.
Atminoties to sievieti, kas “Olā” no aizkustinājuma raudāja. Vai tev pašai ir bijušas līdzīgas pieredzes?
Jā, es esmu ļoti emocionāla. Mani ļoti aizkustina brīži, kad sastopos ar patiesu talantu un īstumu. Tā var būt izcila izrāde, koncerts, opera vai mākslas darbs. Piemēram, klausoties Pētera Vaska mūziku, man bieži vien acīs saskrien asaras. Tajā ir tik daudz patiesuma, ka tas aizsniedz ļoti dziļi. Man šķiet, tajos brīžos cilvēks pieskaras kaut kam daudz lielākam par ikdienu.
Kā tu pati jūties “Olā” – kā karaliene, viens no “Olas” cilvēkiem vai saimniece?
Karaliene noteikti nē. Mēs mīlam paši sevi saukt par “Olas” kalpotājiem. Un tas nav nejauši. Ilmāra Blumberga "Kalpotājs" ir viens no Olas centrālajiem tēliem, un aiz tā slēpjas ļoti īpašs stāsts.
Pirms daudziem gadiem, kad vēl vadīju UPB mārketingu, veidojām uzņēmuma mākslas kolekcijas katalogu. Gatavojot to, kļūdas dēļ vienu mums dāvinātu igauņu mākslinieka un arhitekta Leonarda Lapina grafiku bijām piedēvējuši Ilmāram Blumbergam. Kad nosūtīju kataloga maketu viņam apskatīt, Ilmārs atbildēja: "Viss ir skaisti, bet tas nav mans darbs." Bija skaidrs, ka kļūda steidzami jālabo. Aizbraucām pie viņa ar domu iegādāties vienu darbu, lai to nomainītu katalogā. Taču šī tikšanās izvērtās pavisam citāda. Mēs iepazinām pašu Ilmāru, un viņš mūs absolūti fascinēja. Viena darba vietā iegādājāmies veselu "Kalpotāju" grafiku sēriju, tādējādi nomainot galveno akcentu visai mūsu mākslas kolekcijai.
Pēc vairākiem gadiem Ilmārs piezvanīja Uldim un teica, ka vēlas parādīt vēl kaut ko īpašu. Tās bija septiņas "Kalpotāju" skulptūras. Viņam bija svarīgi, lai tās paliktu kopā vienās rokās, un tā tās nonāca pie mums. Šodien tās ir viens no Olas simboliem.
Man ļoti patīk domāt, ka viss kaut kā skaisti saslēdzās vēl ilgi pirms Ola vispār radās.
Man ļoti patīk pats vārds "kalpot". Nevis tādā nozīmē, ka kāds ir augstāks vai zemāks par citu, bet tādā, ka mēs kalpojam idejai. Mēs rūpējamies, lai māksla un cilvēks būtu pirmajā vietā. Cilvēki ienāk Olā un redz mieru, skaistumu un harmoniju, bet tas nerodas pats no sevis. Aiz tā stāv mūsu darbs un mīlestība.
Mēs varētu daudz runāt par tavu ārējo skaistumu, tavām drēbēm un rotām. Bet es domāju, ka tu pati lielāku uzsvaru liec uz to, kas tev ir iekšiņā. Kas tevi ir ietekmējis un veidojis.
Tukšs ārējais skaistums nevienam ilgstoši nav interesants, arī man nē. Tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz arhitektūru, interjeru vai mākslu. Ja aiz skaistuma nav satura, sajūtas un dvēseles, tas ir auksts. Interjerā mani daudz vairāk interesē atmosfēra nevis perfekcija. Lai cilvēks jūtas gaidīts, lai viņš var apstāties, iedvesmoties un justies labi. Man šķiet, tas pats attiecas arī uz cilvēku. Elegance sākas nevis garderobē, bet attieksmē. Par cilvēku ļoti daudz pasaka tas, kā viņš izturas pret svešinieku, pret pārdevēju, kolēģi vai kādu, ar kuru viņa viedoklis nesakrīt. Attiecību kultūra cilvēkam pret cilvēku parāda iekšējo būtību. Es cenšos dzīvot pēc pavisam vienkārša principa – nedarīt otram to, ko negribu, lai nodara man. Nevajag gudras grāmatas, vajag vienkārši uz mirkli iejusties otra ādā. Vai tas būtu kolēģis, pārdevējs, draugs vai pavisam svešs cilvēks. Man šķiet, tieši no tā sākas cilvēcība.
Cik viegli vai grūti tev bija atlasīt komandu?
Olu rada cilvēki. Tāpēc man ir ļoti svarīga laba komanda. Mēs vēlamies radīt vidi, kurā cilvēkiem gribas un ir interesanti augt kopā ar Olu. Mūsu komanda nav liela, un varbūt tieši tāpēc mēs ar Uldi to uztveram kā savu paplašināto ģimeni. Mēs augam kopā ar katru jaunu izstādi, koncertu un projektu. Esmu pārliecināta, ka vadītājam vispirms ir jāiemanto komandas cieņa. To nevar panākt ar amatu. To iemanto ar savu attieksmi, godīgumu un piemēru. Nevari prasīt no otra to, ko pats neesi gatavs darīt.
To esmu daudz mācījusies arī no Ulda. Viņš reiz teica, ka lielākais kompliments viņam ir tad, kad būvlaukumā kāds celtnieks pienāk klāt un saka: "Uldi, nāc, mums te kaut kas jāizrunā." Tajā brīdī pazūd amati un hierarhijas. Paliek cilvēki, kuri kopā dara vienu darbu. Man šķiet, tieši tā veidojas īsta komanda. Neviens nespēlējas karaļos un karalienēs.
Atzīšos, ka nemaz nezinu, kādā secībā gājusi tava karjera.
Atskatoties tagad, saprotu, ka visos savos darbos mani vienmēr ir interesējis viens un tas pats – radīt. Radīt zīmolus, vidi, idejas un vietas.
Sāku strādāt "EUROSKOR Latvija", piedalījos kolekciju izvēlē, vēlāk biju viena no "top!" veikalu tīkla veidotājām, kur mans uzdevums kopā ar brīnišķīgu komandu bija radīt un attīstīt šo zīmolu. Pēc tam daudzus gadus strādāju par mārketinga vadītāju UPB holdingā. Tieši tajā laikā Uldim radās ideja par Vīna Studiju, sākumā kā vietu sev un sadarbības partneriem. Pamazām viena vieta pārtapa piecās, un līdztekus holdinga mārketinga vadīšanai ar lielu aizrautību veidoju un attīstīju šo projektu. Ar laiku kļuva skaidrs, ka abus vairs nav iespējams apvienot, un pilnībā pievērsos Vīna Studijas attīstībai. Savā ziņā arī Ola ir dabisks turpinājums šim ceļam.
Tu esi mierīgs vai trauksmains cilvēks?
Droši vien abi. Par mani bieži saka, ka esmu mierīga, harmoniska, nosvērta. Acīmredzot tieši to es izstaroju. Bet neviens jau neredz tās vētras, kas reizēm notiek manī iekšā. Un labi vien ir. Domāju, ka tas nāk vēl no bērnības un skolas laika. Negribu tajā pārāk iedziļināties, bet diezgan agri iemācījos savas emocijas paturēt pie sevis. Toreiz laikam likās, ka tā ir vieglāk. Ka tā tevi vairāk pieņems. Ar gadiem esmu sapratusi, ka visu laiku censties būt pareizai ir ļoti nogurdinoši. Šodien man daudz svarīgāk ir būt patiesai. Un, godīgi sakot, tas iedod daudz lielāku iekšēju mieru.
Vai tev nebija žēl šķirties no “Vīna studijas”?
Protams, kaut kādā ziņā bija žēl. "Vīna Studija" bija ļoti skaists dzīves posms. Bet es nekad neesmu šķīrusies no kāda projekta impulsīvi. Tas vienmēr ir bijis apzināts lēmums ar skatu nākotnē. Atskatoties tagad, saprotu, ka esmu projektu cilvēks. Man ļoti patīk radīt. Kad jūtu, ka projekts jau dzīvo savu dzīvi un mana loma tajā vairs nav tik būtiska, manī sāk dzimt nākamā ideja. Katrs jauns sākums, protams, nāk ar neziņu un arī bailēm. Bet tajā pašā laikā tieši tas mani ļoti aizrauj. Es domāju, ir jāmāk šķirties un atvadīties, jo citādāk mēs varam kļūt par vāveri ritenī. Ja es būtu palikusi "Vīna Studijā", visticamāk, šodien būtu desmit "Vīna Studijas". Bet nebūtu “Olas”. Un par to es esmu ļoti pateicīga. Es domāju, ka katram ir savs ceļš. Ir cilvēki, kuri visu mūžu rada un pilnveido kaut ko vienu, un es to ļoti cienu. Man ir citādi. Mani uz priekšu ved vēlme radīt ko jaunu. Ja es patiešām noticu kādai idejai, mani ir ļoti grūti apturēt. Citreiz Uldis saka- tevi jau nevar apstādināt. Mani tiešām nevar apstādināt, ja man ir iekšējā sajūta, ka jā, šis ir mans ceļš.
Vai tās ir garas darba stundas?
Jā, arī garas darba stundas, bet tās vispār netiek skaitītas. Man svarīgāk ir interesanti dzīvot, nevis skaitīt darba stundas. Ja tu strādā garlaicīgu darbu, protams, tu skaiti darba stundas un skaties pulkstenī. Bet, ja darbs un ideja tevi aizrauj, tām stundām nav nozīmes.
Mēs, lasītāji, tevi iepazinām, kad tu sāki strādāt ar Uldi un jums izveidojās attiecības. Kāda tu biji pirms tam? Vai nosacīti varam sadalīt tavu dzīvi pirms Ulda un tagad, kopā esot?
Domāju, ka jā. Uldis man ir devis ļoti lielu radošo brīvību. Viņš ir cilvēks, kurš iedvesmo, iedrošina un ļauj noticēt savām spējām. Līdzās viņam mans redzesloks ir kļuvis plašāks, un arī drosme īstenot ieceres lielāka. Protams, savu dara arī dzīves pieredze. Mēs abi visu laiku maināmies, un būtu grūti pateikt, kur beidzas viena cilvēka ietekme un sākas otra. Bet viena lieta gan ir pilnīgi skaidra – Uldis manā dzīvē ir ienesis ļoti daudz mīlestības. Un es arvien vairāk saprotu, ka tikai tad, kad pats jūties piepildīts, vari pa īstam dot kaut ko arī citiem.
Kāda tu biji jaunībā?
Jau agrā jaunībā sapratu, ka pa īstam varu paļauties tikai uz sevi. Tas, ko dzīvē sasniegšu un izdarīšu, lielā mērā ir atkarīgs tikai no manis. Tā sajūta man nav mainījusies arī šodien. Un vēl esmu sapratusi vienu interesantu lietu. Mēs bieži nenovērtējam, cik ļoti paši ietekmējam apkārtējos un līdz ar to arī savu dzīvi. Pamosties labā garastāvoklī, pasmaidi vienam cilvēkam, otram, pasaki kādu labu vārdu, un pēkšņi visa diena aiziet citās sliedēs. Bet gadās arī otrādi – pamosties ar kreiso kāju, kādam uzrūc, un pretī saņem tieši to pašu. Es to ļoti izjūtu arī mājās. Reizēm atnāku mājās priecīga, bet Uldim ir bijusi garāka un grūtāka diena. Paiet pusstunda, es turpinu būt savā labā garastāvoklī un viņš jau smaida. Un ir arī otrādi – ja es atnāku mājās sakreņķējusies un nemāku pārslēgties, paiet pusstunda, un viņš jau ir manā noskaņojumā. Tad vienmēr nodomāju – cik maz patiesībā vajag, lai es ieslēgtu vai izslēgtu to gaismiņu mājās.
Vai tevi vairāk interesē celtne vai dārzs? Cik liela dārza mīļotāja tu esi?
Es neesmu dārznieces tips, bet es mācos. Mums Vecpiebalgā jau ir uzliktas divas siltumnīcas, un es priecājos par katru zaļo asniņu. Bet par dārznieci es sevi noteikti nevaru nosaukt. Taču ko var zināt, varbūt vēl neesmu gatava!
Runājot par mākslu un kolekcijām. Vai tev ir kādas kolekcijas?
Es mūs nesauktu par kolekcionāriem klasiskajā nozīmē. Mēs mākslu nepērkam, lai glabātu noliktavās vai domātu par tās vērtības pieaugumu. Mēs dzīvojam kopā ar mākslu. Visi iegādātie darbi ir mūsu mājās, Olā vai Ulda uzņēmuma telpās. Mums ir svarīgi, lai māksla būtu ikdienas dzīves daļa. Un mēs tos neiegādājamies ar domu kādreiz pārdot.
Kurš ir tavs mīļākais darbs?
Vienu mīļāko darbu es noteikti nevarētu nosaukt. Toties ir mākslinieki, kuru darbi man ir īpaši tuvi – Ieva Iltnere, Helēna Heinrihsone, Sandra Krastiņa, Dace Lielā, Frančeska Kirke, vēl citi. Viņu darbi dzīvo mūsu mājās un rada to īpašo atmosfēru. Man vienmēr ir licies fascinējoši, cik ļoti viens mākslas darbs var izmainīt telpu. Mums nesen beidzās remonts, un visi darbi bija jāizvieto no jauna. Tie ceļoja no vienas sienas uz otru, līdz katrs atrada savu vietu. Pārceļot tikai vienu darbu, visa telpas noskaņa pēkšņi kļūst cita. Katrs mākslas darbs telpā ienāk ar savu stāstu un savu enerģiju. Man tieši tā ir atšķirība starp mākslas darbu un vienkārši skaistu bildi. Skaistu bilžu ir daudz. Bet ir darbi, kas ar tevi sarunājas enerģētiskā līmenī. Tie rezonē ar tavu noskaņojumu, tavu dzīves posmu un kaut ko tevī aizskar.
Vai tu vispār ļauj sev skumt?
Domāju, skumjas ir ļoti skaista īpašība. Tās mūs padara par cilvēkiem. Bet skumjas ir ļoti dažādas. Ir jāmāk nodalīt skumjas, kas rauj tevi iekšā bezdibenī un depresijā. Protams, ka es arī skumstu. Šobrīd mana mamma ir tajā dzīves posmā, kur arvien skaidrāk apzinies cik dzīve ir trausla un, ka tai ir savs ritējums, ko mēs nevaram apturēt. Protams, tas sāp. Un, Ukraina. Karš ir kaut kas patiesi drausmīgs. Bet ir jautājums, kurā brīdī ir jāsaka ‘’stop’’, es to nevaru ietekmēt, jo es to nevaru ietekmēt. Kādā brīdī ir jāieslēdz racionālais prāts, kā es reāli varu palīdzēt. Runājot par Ukrainu, Ulda uzņēmumi joprojām regulāri sūta palīdzības kravas uz Ukrainu. Dažkārt man šķiet, ka ar lielu sašutumu un skaļām emocijām mēs varam arī aizsegt savu nerīcību. Tad rodas sajūta, ka jau darām kaut ko nozīmīgu, lai gan patiesībā nekas nav mainījies, ir sakultas tikai putas. Man daudz tuvāka ir klusa, konkrēta rīcība. Man šķiet, ka tieši tā līdzjūtība iegūst jēgu.
Tevis nosauktās mīļākās mākslinieces visas ir sievietes. Vai tu ar viņām arī draudzējies ikdienā?
Tas arī ir tā interesanti. Mākslas tēma man vienmēr ir bijusi tuva. Kad studēju Rīgā, Ieva Iltnere, Helēna Heinrihsone, Sandra Krastiņa, Dace Lielā un citas mākslinieces man bija personības, uz kurām skatījos ar milzīgu apbrīnu. Viņas man šķita gandrīz neaizsniedzamas. Dzīve ir skaisti pagriezusies. Šodien mēs kopā veidojam izstādes, tiekamies. Es viņas nevaru saukt tieši par draudzenēm, bet par mīļām paziņām gan, kuras ļoti cienu. Tas pats ir ar Asnati Smelteri. Savulaik apbrīnoju viņas darbus no malas, bet šodien mums ir bijusi iespēja kopā veidot izstādi. Dažreiz dzīve tiešām uztaisa ļoti skaistus apļus.
Vai tu jau varētu startēt kā izstādes veidotāja un kuratore?
Esmu bijusi vairāku izstāžu līdzautore un līdzveidotāja. Protams, mana pieredze nav akadēmiska, tā ir dzīves pieredze. Esmu tiešām ļoti daudz skatījusies. Muzejus, galerijas, izstādes visā pasaulē. Esmu izcila vērotāja. Man šķiet, vērošana ir viens no labākajiem skolotājiem. Tu skaties, salīdzini, uzsūc, un pamazām tevī veidojas sava iekšējā bibliotēka. Kad veidoju izstādi, es necenšos atkārtot redzēto. Es vairāk uzticos savai pieredzei, intuīcijai un sajūtai. Tieši no tā arī rodas mans skatījums.
Kura no izstādēm tev ir nākusi visgrūtāk vai visvairāk iespiedusies atmiņā ar savu atnākšanu un veidošanu?
Droši vien Asnates Smelteres izstāde. Mēs pie tās strādājām gandrīz pusotru gadu, un tas bija viens no sarežģītākajiem, bet arī gandarījumu sniedzošākajiem projektiem. Mums ļoti gribējās ne tikai parādīt Asnates darbus, bet arī atdzīvināt veselu laikmetu. Mēs aicinājām cilvēkus dalīties ar saglabātajiem "Rīgas Modes" žurnāliem, sadarbojāmies ar Latvijas Televīzijas arhīvu un izstādē radījām arī multimediālu stāstu. Pamazām viss salikās vienā veselumā. Bija svarīgi parādīt, ka arī padomju laikā, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, šeit dzīvoja ārkārtīgi spēcīgs radošais gars. Ka elegance un skaistums nepazūd tikai tāpēc, ka apkārt valda cenzūra. Kad izstāde tika nominēta "Kilogramam kultūras", tas bija ļoti skaists apliecinājums visam ieguldītajam darbam. Bet pats lielākais gandarījums bija cilvēku atsauksmes. Daudzi teica, ka izstāde viņos pamodināja atmiņas un lepnumu par mūsu kultūru. Un, protams, darbs kopā ar Asnati. Tas man bija ne tikai kopīgs projekts, bet arī ļoti vērtīga skola.
Piedod par muļķīgo jautājumu – bet varbūt tev ir vēl arī kāds hobijs?
Laikam jau mans hobijs ir saplūdis ar darbu un dzīvesveidu. Šobrīd viss, kas mani patiesi aizrauj, vienā vai otrā veidā ir saistīts ar Olu. Tajā atspoguļojas viss, kas mani interesē – māksla, mūzika, arhitektūra, dizains, cilvēki. Ja kaut kur pasaulē ieraugu ko skaistu vai iedvesmojošu, man uzreiz gribas domāt, kā šo sajūtu varētu atvest uz Olu. Tāpēc man reizēm ir grūti pateikt, kur beidzas darbs un sākas hobijs. Ola šobrīd aizņem ļoti lielu daļu manas dzīves. Izstādes, koncertu programma, tikšanās ar māksliniekiem, ideju meklēšana – tas viss notiek nepārtraukti. Un tad vēl ir Vecpiebalga, kur šobrīd dzimst pavisam jaunas ieceres. Patiesībā man šķiet, ka mans lielākais hobijs ir radīt. Un man ir liela laime, ka varu to darīt ikdienā.
Nevaru nepajautāt par ceļojumiem. Jūs ar Uldi ļoti daudz ceļojat, bet kā jūs izvēlaties galamērķus?
Mūsu ceļojumi gandrīz vienmēr sākas ar kultūru. Tā var būt opera, izstāde, arhitektūra vai kāds īpašs notikums, ko gribam piedzīvot. Un tikai pēc tam ap to izveidojam visu pārējo ceļojumu. Viena no vietām, kur atgriežamies atkal un atkal, ir Parīze. Rudenī un pavasarī tur notiek tik daudz izstāžu, ka vienmēr rūpīgi sekoju līdzi programmai. Mums patīk ceļot nevis tāpēc, lai redzētu pēc iespējas vairāk, bet lai iedvesmotos. Reizēm kāda vieta ienāk tavā dzīvē uz vairākiem gadiem. Tā mums bija ar Marakešu. Mūs fascinēja interjeri, krāsas, amatniecība, visa vide. Kādā brīdī saproti – šo pasauli jau esi iepazinis, un gribas doties tālāk. Šobrīd tā ir Japāna. Tur esam bijuši jau sešas reizes, un katru reizi šķiet, ka esam atklājuši vēl tikai mazu daļu. Pēc pēdējā brauciena domājām – nu gan pietiks. Bet jau pavasarī brauksim atkal. Mūs visvairāk interesē cilvēku radītais – arhitektūra, dizains, māksla, interjeri. Redzēt, kā dažādās kultūrās cilvēki domā, rada un dzīvo. Tieši tas mūs visvairāk bagātina.
Uzdošu jautājumu apgalvojuma formā. Tev ir brīnišķīga dzīve un brīnišķīgs darbs. Vai tu tam piekrīti?
Jā. Es tiešām esmu pateicīga. Un es katru dienu par to pasaku paldies. Bet savu dzīvi ir jāveido pašam. Protams, ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt, un es ļoti labi apzinos, cik man ir paveicies, ka dzīvē neesmu piedzīvojusi lielas traģēdijas. Par to no visas sirds esmu patiesi pateicīga. Taču ļoti daudz kas ir mūsu pašu izvēle. Kādu noskaņojumu mēs ienesam mājās. Kādus cilvēkus turam sev līdzās. Kā izturamies pret citiem. Kādu vidi ap sevi veidojam. Dzīve lielā mērā ir mūsu pašu izvēļu rezultāts. Un vēl es arvien vairāk saprotu, cik svarīgi ir pašrealizēties. Kad cilvēks ir pašrealizējies, atradis savu ceļu, viņam vairs nav vajadzības sacensties vai apskaust citus. Viņš var patiesi priecāties arī par otra cilvēka veiksmi. Tas ir ļoti skaisti. Es jūtos laimīga, ka savu ceļu esmu atradusi. Bet zinu arī to, ka tas nav noticis nejauši.
Man ļoti patīk pats vārds “kalpot”. Nevis tādā nozīmē, ka kāds ir augstāks vai zemāks par citu, bet tādā, ka mēs kalpojam idejai. Mēs rūpējamies, lai māksla un cilvēks vienmēr būtu pirmajā vietā.
Pavisam nesen viena no kolēģēm pienāca un satraukusies teica, ka kāda sieviete staigā pa Olu un raud. Izrādījās, tās bija aizkustinājuma asaras. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir viens no skaistākajiem apliecinājumiem tam, kāpēc mēs to visu darām.
Attiecību kultūra cilvēkam pret cilvēku parāda iekšējo būtību. Es cenšos dzīvot pēc pavisam vienkārša principa – nedarīt otram to, ko negribu, lai nodara man. Nevajag gudras grāmatas, vajag vienkārši uz mirkli iejusties otra ādā.
Ja es patiešām noticu kādai idejai, mani ir ļoti grūti apturēt. Citreiz Uldis saka- tevi jau nevar apstādināt. Mani tiešām nevar apstādināt, ja man ir iekšējā sajūta, ka jā, šis ir mans ceļš.
Teksts: Ieva Broka
Foto: Karlīna Vītoliņa
