26. augustā pasaulslavenā operdziedātāja Kristīne Opolais sniegs koncertu brīnišķīgajā Ola Foundation gaisotnē. Intervijā L’Officiel Baltic dziedātāja stāsta, kuru lomu uzskata par nozīmīgāko savā karjerā un kāpēc katrai sievietei ir tik svarīgi baudīt iemīlēšanās sniegtās izjūtas.
«Es mīlu Pučīni, mana karjera ir saistīta tieši ar viņa skaņdarbiem, bet, ja Pučīni cirkulē man asinīs, tad Dvoržāks ar savu «Nāriņu» ir iekarojis manu dvēseli.»
Sen neesat uzstājusies Latvijā. Ko piedāvāsiet klausītājiem koncertā Ola Foundation?
Man vienmēr lielu prieku sagādā kopdarbs ar pianisti Agnesi Egliņu. Jūsmoju par viņas talantu. Mums bijis ne viens vien kopīgs koncerts. Šoruden dosimies koncertturnejā, kas ietvers uzstāšanos Riodežaneiro, Sanpaulu un Budapeštā.
Koncertā izskanēs ārijas no manām mīļākajām operām, būs daudz brīnišķīgas itāliešu mūzikas: Pučīni, Verdi, Katalāni. Izņēmums būs Dvoržāks. Pārējais lai paliek noslēpumā, jo mēs vēl turpinām darbu pie programmas.
Operdziedātājas dzīve ir īsts tēlu virpulis. Kura loma jūs ietekmējusi visvairāk?
Titulloma Antonīna Dvoržāka operā «Nāra». Pati ilgi domāju, kas mani šajā personāžā tā satrieca. Paveicās, ka uzvedums tapa brīnišķīgajā Bavārijas Nacionālajā operā un tā režisors bija ģeniālais Martins Kušejs. Uzveduma koncepcija bija mūsdienīgota un ļoti smaga, jo oriģinālais vēstījums tika papildināts ar briesmīgu stāstu par patiesiem notikumiem, proti, tēvu, kurš izmantoja meitas kā seksa verdzenes.
Uzveduma tapšanas periods sakrita ar manu ilgstošo slimību, kad zaudēju balsi, nespēju dziedāt un pat nezināju, vai varēšu atgriezties uz skatuves.
Darbība uz skatuves notika pagrabtelpās, un mēs visu uzvedumu staigājām pa vairākus centimetrus dziļu ūdeni.
Ironiskā kārtā šīs triju cēlienu operas otrajā cēlienā Nāra nedzied. Tā ir pilnīgi mēma aina, kur bija tikai ar spēli un kustībām jāparāda ciešanas, kuras manai varonei sagādā cilvēku pasaulē pieredzētā nodevība. Viņas sirds bija salauzta.
Nāras sāpes caurvij visu operas mūziku, un es jutos pilnībā saplūdusi ar savu personāžu, jo bez balss jutos viņai vēl tuvāka. Šī loma palikusi man dvēselē uz visiem laikiem.
Es mīlu Pučīni, mana karjera ir saistīta tieši ar viņa skaņdarbiem, bet, ja Pučīni cirkulē man asinīs, tad Dvoržāks ar savu «Nāriņu» ir iekarojis manu dvēseli.
Vai jums ir iemīļoti skatuves tērpi? Tie ir ļoti svarīga tēla daļa…
Deviņpadsmitā gadsimta kleitas. Neviens moderns uzvedums ar mūsdienīgiem kostīmiem nespēj tik spilgti un dziļi atklāt operas garu. Protams, ir arī pilnīgi traki, sirreālistiski varianti. Reizēm man patīk uzstāties bez kostīma – T kreklā un legingos, kad uz skatuves nav pārmēru efektīgu kostīmu, specefektu, bet ir tikai režisora skatījums, aktiera balss un tēlojums, kā, piemēram, Dmitrija Čerņakova uzvedumos.
Bet kā nekā esmu meitene, un skaidri zinu, ka ikviena operdziedātāja neatkarīgi no figūras īpatnībām lieliski izskatīsies senlaicīgos tērpos, kas ļauj lieku reizi justies īpašai.
Kas vēl palīdz iejusties tēlā? Vai mēdz būt tā, ka kādu laiku pēc izrādes grūti no tā iziet?
Karjeras sākumā pilnībā atdevos lomai un pēc izrādēm biju mazliet savāda, staigāju kā pa miglu. Līdz ar pieredzi kļuva vieglāk – uz skatuves tu strādā un zini, kad un kā ieiet tēlā. Kaut gan ir arī iemīļotie mirkļi, kuros tu aizlido... Ja libretā ir traģiski, ar psiholoģisku satricinājumu saistīti notikumi, kā, piemēram, Маdame Butterfly vai «Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta», tu šajā noskaņā atrodies visu laiku, it kā vispār neizietu no tēla, īpaši, ja ir vairākas izrādes pēc kārtas.
No otras puses, ir ļoti grūti tēlot patiesi – it kā tu vispār netēlotu. Pieredzējis skatītājs lielākoties redz, ja aktieris uz skatuves nav patiess. Kad spēru pirmos soļus operā, Andrejs Žagars, kura man ļoti pietrūkst, teica: «Tev jābūt tādai ķermeņa valodai, it kā tas viss patiešām ar tevi notiek. Tā ir smalka spēle – nav obligāti plati ieplest rokas un ieņemt pompozas pozas.» Viņš ieteica uzturēt iekšēju sarunu starp balsi, ķermeni un dvēseli, un šis padoms ir pavadījis mani visu mūžu, katrā uzvedumā. Ikvienā lomā aizmirstu par sevi un pilnībā ienirstu savā tēlā.
Kādu vietu jūsu dzīvē ieņem mode un stils? Un kādam stilam dodat priekšroku ikdienā?
Ja ne mans statuss, es droši vien nedomātu, kā izskatos. Bet, paldies Dievam, publiskums uzliek pienākumus. (Smejas.) Man nepatīk pārāk populāri zīmoli, gribas, lai būtu kāds noslēpums. Mīlu casual chic, sporty chic, casual sport stilu… Ja tādā izskatā varētu iet uz svarīgām pieņemšanām, tā arī darītu, jo man nepatīk vakarkleitas. Skatuve ir viens, bet dzīve – pavisam kas cits.
Man nepatīk ieņemt noteiktas pozas, nepatīk, ja viss ir pārāk stīvi un formāli. Man svarīgi justies tā, it kā es būtu pacēlusies spārnos uz aiztraukusies pa gaisu. Legingi, balts krekls, kedas vai krosenes – ļoti laba soma, un uz priekšu!
Cilvēkos man vispār patīk dabiskums. Godīgi sakot, mēs krāsojamies, lai maskētos, lai mūs neredzētu tik viegli ievainojamas. Pasaule ir nežēlīga, un, redzot tevi īstu, sirsnīgu un atvērtu, cilvēki sāk pārkāpt robežas, tāpēc reizēm nākas tās iezīmēt ar treknākām līnijām.
Starp citu, es nemīlu grimu arī uz skatuves. Dažkārt bez tā nevar iztikt, bet solokoncertos sen esmu atteikusies no īpašām frizūrām un meikapa. Parasti operdziedātājām uz galvas veido kaut ko sarežģītu, un tas nepavisam nav manā garā.
«Godīgi sakot, mēs krāsojamies, lai maskētos, lai mūs neredzētu tik viegli ievainojamas. Pasaule ir nežēlīga, un, redzot tevi īstu, sirsnīgu un atvērtu, cilvēki sāk pārkāpt robežas, tāpēc reizēm nākas tās iezīmēt ar treknākām līnijām.»
Nevaru nepajautāt, kā jums izdodas apvienot darbu, kas saistīts ar biežām viesizrādēm, un mātes lomu.
Tas ir sāpīgs jautājums. Grūtākie dzīves posmi, paldies Dievam, ir aiz muguras, un es, protams, esmu izvēlējusies meitu. Karjera ir veiksmīgi īstenota – esmu dziedājusi visos labākajos pasaules operteātros. Nevar nosēdēt uz visiem krēsliem un nodziedāt visas partijas. Turklāt parādās aizvien jauni, spējīgi dziedātāji.
Bieži ņēmu meitu līdzi uz viesizrādēm, bieži atstāju ar mammu, un kādā brīdī sapratu, ka šajā nebeidzamo uzvedumu virpulī nav iespējams veidot normālas mātes un bērna attiecības un stabilu mājas dzīvi. Bet bērnam tas ir svarīgi, bērns vienmēr ilgojas pēc mammas.
Sapratusi, ka laiks iet un nespēšu atgūt tālumā no meitas pavadītos gadus, atteicos no blīvā darbu grafika, lai varētu veltīt viņai vairāk laika. Ļoti priecājos, ka pieņēmu šādu lēmumu.
Kā jūs uzturat profesionālo motivāciju? Kas dod enerģiju un palīdz cīnīties ar izdegšanu, ja kas tāds gadās?
Agri vai vēlu pāriet jebkura kaislība. Kamēr centies iekarot tās objektu, tev ir gana aizrautības. Kad esi panācis savu, kaisle vēl kādu brīdi kvēlo spožās liesmās. Bet, kаd no tās paliek pāri tikai ogles, uguni nākas uzkurināt no jauna. Man patīk tikties ar publiku, kas vēlas dzirdēt tieši mani, pērk biļetes uz maniem koncertiem. Tas atjauno degsmi un iedvesmo darbam.
Vai jums ir savs noslēpums fiziskās formas un psihiskās veselības uzturēšanai?
Īpašu noslēpumu šajā ziņā man nav. Esmu sapratusi, ka man vienkārši nepieciešama fiziska slodze, fizioterapija, baseins, pastaigas gar jūru, svaigs gaiss. Ja nekustos, sāku nīkuļot. Vislabāk jūtos kustībā, sevišķi ceļojumos. Mani stimulē gaidāmais darbs, viesizrādes, un šādos brīžos es vislabāk izskatos – esmu iedvesmas pilna, acis mirdz! Efektīvs stimuls ir arī iemīlēšanās – īpaši svarīgi tas ir sievietei. Ir jāprot arī pieņemt komplimentus un ticēt sev – tas vienmēr darbojas un izdaiļo ikvienu sievieti.
Autors: Marianna Hodash, L'Officiel Baltic
Oriģināli publicēts: lofficielbaltic.com
