Saruna ar Ola Foundation dibinātāju Ilzi Pīlēnu
Nepilna gada laikā Rīgā sevi spilgti pieteikusi jauna kultūrtelpa – Ola Foundation. Projekts, kuru paši tā autori – uzņēmēji Uldis un Ilze Pīlēni, dēvē par savas sirds paplašinājumu. Ola Foundation ir jaunu ideju un sinerģiju telpa, nemitīgā attīstības procesā esošs radošs organisms, kas apvieno spēcīgu ietvaru – Ulda Pīlēna radīto arhitektūru, un vienlīdz spēcīgu saturu, kuru veido mijiedarbība starp vizuālo mākslu, mūziku un izglītības projektiem. Ola ir atvērta vārda, domas, krāsu un skaņu eksperimentiem, tādējādi suminot trauslo ideju izšķilšanās mirkli, ļaujot tām pieaugt un materializēties. Kā mūsu sarunā saka Ola Foundation dibinātāja Ilze Pīlēna: “Ola ir process, kuru veido pieredzes, intuīcijas un ļaušanās apkopojums.”
Ir pagājis gandrīz gads, kopš – ar ziedojumu vākšanas koncertu Ukrainai, Ola pirmoreiz publiski vēra durvis pagājušā gada maijā. Toreiz vēl teicāt, ka līdz rudenim darbosieties testa režīmā, taču pati Ola laikam bija izlēmusi citādi – nepilna gada laikā tā jau ir paguvusi sevi pieteikt kā jauna, spilgta kultūrtelpa. Kā tu pati šobrīd izjūti Olu, ņemot vērā, ka sākotnēji tās vīzija bija ļoti abstrakta? Kā Ola iedzīvojas un piepildās ar saturu?
Sajūta ir patiešām laba, jo, kā jau minēji, lai gan jau sākotnēji bija skaidrs lielais mērķis un vīzija, tas, kā tā iedzīvosies realitātē, kad ēka būs pabeigta, bija vairāk abstrakcija. Šobrīd ir pagājis nepilns gads, un abi ar Uldi esam priecīgi, ka ir iezīmējies Olas profils, tās īpašais raksturs un Ola – kā nemitīgā procesā esošs radošs organisms, ir kļuvusi saprotama gan mums pašiem, gan, domāju, arī lielai daļai tās viesu. Esam sapratuši pasākumu un virzienu kopumu, kas veido Olas stāstu, kas tai piestāv un kas nē.
Kā tu raksturotu, kas ir Ola un kas ir tās pamatvērtības, kas veido Olas stāstu?
Ola ir jauna kultūrtelpa Rīgā, kas sākusi sevi pieteikt Latvijas un pamazām arī starptautiskajā kultūras kartē. Tā ir mākslas, mūzikas un izglītības projektu sinerģijas telpa.
Domāju, ka Olas unikalitāte ir tieši sinerģijā – starp arhitektūru, kas ir māksla pati par sevi, un pārējām mākslām. Vizualitāti, skaņu, domu. Mākslas ziņā abi ar Uldi esam sev definējuši, ka kā mecenāti vislabāk jūtamies, atbalstot Latvijas laikmetīgās mākslas procesu, un Ola tam ir lieliska platforma. Protams, tas neizslēdz, ka šeit būs izstādes, kurās būs pārstāvēti arī ārvalstu mākslinieku darbi, lai tādējādi pozitīvā veidā atšķaidītu Latvijas mākslas vidi un vienlaikus ļautu to ieraudzīt salīdzinājumā – plašākā kontekstā. Ceļojot pa Eiropu un arī citām valstīm, un apmeklējot daudzas galerijas, esam pārliecinājušies, ka Latvijas laikmetīgās mākslas līmenis ir ļoti labs.
Vienlīdz būtiska Olā ir arī mūzika.
Jā, un sākumā to pat varbūt īsti neapzinājāmies, jo projekta būvniecības stadijā nebija iespējams niansēti novērtēt akustiku. Izrādās, ka tā ir patiešām lieliska – to saka visi mūziķi un komponisti, kas šeit ir bijuši. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc sākām darbību 2022. gada maijā, ne gada beigās kā bijām plānojuši.
Andrejs Osokins, Sergejs Osokins un Imants Resnis palīdzēja mums izvēlēties klavieres un pirmoreiz, kad tās šeit atveda, paaicinājām viņus, lai izvērtē, kurā vietā tām būtu jāstāv un kā tās skan. Un tad bija šis lielais izbrīns, izdzirdot patiešām brīnišķīgo akustiku. Iespējams, tas ir ēkas ieapaļo formu dēļ, bet ne tikai. Uldis, Olu projektējot, daudz bija par to domājis, jo akustika ir nozīmīgs faktors arī ikdienā – jebkurā sabiedriskā telpā. Taču kaut kādā mērā tas viss notika plānoti neplānoti, un līdz ar to šobrīd Olā mūzikas klātesamība ir tikpat būtiska kā mākslas. Ola ir kopēja pieredze, kur visam ir sava loma – mākslai, arhitektūrai, mūzikai un beigās arī pašiem cilvēkiem, kas Olā nonāk.
Vai vari pastāstīt, kā tiek veidota Olas programma?
Tā kā esam privāts fonds, Olu neesam radījuši kā biznesa projektu, bet kā savas sirds paplašinājumu. Līdz ar to nevēlamies šeit ieviest striktu rāmējumu un akmenī iekaltu tempu, kas Olas ikdienu pārvērš ritenī. Mūsu vēlme ir sajust un ļauties radošās plūsmas stāvoklim, kur arī pati Ola piedalās programmas veidošanā. Tā nav pragmātiska, bet gan jaunām idejām un impulsiem atvērta telpa, kurā klātesošs ir negaidītības moments. Patiesībā Olas pirmais gads tā arī ir pagājis – mūsu programma vairāk ir bijusi sajūtās balstīta, ciešā saķerē ar apkārt notiekošo, emocijām, kas virmo gaisā vai ir mums nepieciešamas. Mums ir draugu kopa, kuru vidū ir pietiekami daudz mākslas un mūzikas eksperti, autoritātes, ar kuriem esam saziņā un kuru viedoklī ieklausāmies, tādējādi arī piepildot ieceri par Olu kā sinerģiju telpu.
Būtībā Ola – kā metaforisks sākums, ir jaunu un nemitīgā attīstībā esošu ideju avots.
Tieši tā, un es ārkārtīgi vēlos saglabāt šo dzīvīgumu un pozitīvo nejaušības momentu. Nepazaudēt plūsmas sajūtu, kurā šobrīd esam. Mēs nekādā ziņā negribētu kļūt par klasisku institucionālu telpu jeb pragmatiski izskaitļotu projektu. Protams, arī pragmatismam ir jābūt klātesošam, taču, iespējams, mūsu līdzšinējā pieredze – gan Ulda, gan mana, gan mūsu ekspertu, ir tā, kas ļauj saglabāt atvērtību. Ola ir process, kuru veido pieredzes, intuīcijas un ļaušanās apkopojums.
“Mainīgi nemainīgais”, pirmā mākslas izstāde, ar kuru jūs atklājāt Olu, un kas joprojām tajā ir apskatāma, savā ziņā ir esence no jūsu kolekcijas. Cik zinu, šobrīd strādājiet pie jauniem projektiem.
Mēs apzināti vēlējāmies, lai pirmā izstāde būtu no mūsu kolekcijas, jo tādējādi mēs parādām arī savu redzējumu. Esam saņēmuši daudz labu atsauksmju, un esam arī sapratuši, ka lielās izstādes Olā nemainīsies biežāk kā reizi pusgadā vai gadā. Ir jāļauj mākslai dzīvot un sastapties ar skatītāju. Vienlīdz būtiska mums ir izstādes pavadošā programma, lai tādējādi iedvesmotu sarunas, rosinātu jaunas tikšanās, radošu domu apmaiņu.
Šobrīd kopā ar mākslinieci Sandru Krastiņu strādājam pie nākamās izstādes projekta, tās nosaukums ir “Pamatlaiks”. Tas ir laiks “šeit un tagad”, vienīgais, kas mums patiesībā pieder. Un arī mākslinieks savu darbu ir radījis savā pamatlaika mirklī. Jo cita laika nav, ir tikai pamatlaiks, kas atrodas nepārtrauktā mainībā.
Izstāde ir par ideāliem, - ideālo dabu, ideālo sievieti un laiku. Laika gaitā sabiedrība ir tiekusies formulēt ideālu kanonus – tie vienlaikus ir statiski un mainīgi. Vēsturisku apstākļu un kultūras procesu ietekmē šajos sabiedrībā akceptētajos pieņēmumos periodiski noris izmaiņas, vienlaikus vēstījuma kodols saglabājas nemainīgs. Izstādi caurvijošais motīvs būs stāsts par to, kā mūsu šodienas laiks sadzīvo ar ideālo. Ukrainas kara atbalss piespiež domāt – ideālās ainavas bilde taču ir mierpilna, dziedējoša. Ko darīt, kad mājas un vide, kurā jādzīvo, tiek brutāli grauta? Kara ēnā mēs pilnīgi citādi raugāmies uz ideālajām vērtībām, kas mums ir tepat blakus un kuras bieži pat nepamanām. Katram māksliniekam un arī mums ar Sandru kā kuratorēm ir savs redzējums – sava ideālā daba vai sieviete. Un beigu beigās mēs redzam, ka ideālu patiesībā nav, katram ir savs skatījums, sava patiesība, un tas arī ir tas ideālais. Tā kopīgā aina.
Šīs izstādes avots vairs nebūs tikai jūsu kolekcija?
Nē, no mūsu kolekcijas tajā būs tikai daži darbi. Lielākā daļa būs no mākslinieku darbnīcām, citām privātkolekcijām. Visinteresantākais izstādes veidošanas procesā ir tieši mākslinieku darbnīcu apmeklējums, kad izdodas uziet darbus, ko mākslinieks pats varbūt nolicis tālākajā stūrī, un mēs tos pamanām un izceļam ārā. Un tādējādi arī mākslinieks pats tos ierauga jau pavisam citā gaismā. Esam jau bijuši pie Heinrihsoniem, Zariņiem, Ievas Iltneres, iesim pie Andra Eglīša un Andra Vītoliņa.
Vai tu jūti, ka caur Olu kaut kādā veidā mainās arī tevis pašas attiecības ar mākslu?
Man šis process ir ārkārtīgi interesants un aizraujošs, un es arī gribu šo sajūtu saglabāt. Tāpat kā savu un Ulda iesaisti visā Olā notiekošajā. Ola patiešām ir mūsu sirds projekts, un es domāju, ka tā ir kaut kāda labākā daļa no mums abiem. Būtībā jau tu arī vari uzrunāt tikai no sirds uz sirdi.
Savulaik šo zemes gabalu Ķīpsalā nopirkām, lai celtu privātmāju, bet šobrīd šeit ir sabiedrisks projekts. Prieks un atgriezeniskā saite, ko saņemam no cilvēkiem, nav izmērāma. Tā nekad nebūtu, ja mēs būtu noslēgti. Taču arī līdz tam ir jānonāk. Tas ir ceļš. Un man ir prieks, ka esam to sākuši iet. Noteikti negribētos savādāk.
Daudzi no Olā pabijušajiem uzsver tajā klātesošo netveramo miera sajūtu.
Jā, šeit ir tāds īpašs miers, Andrejs Ēķis pat izteicās – Ola kā jaunā baznīca. Es nezinu, vai Uldis to jau paredzēja projektējot, katrā ziņā būvniecības laikā miers te noteikti nebija klātesošs. Daudz esmu domājusi, kā mēs uztveram lietas un kā veidojas mūsu attiecības ar laiku. Ir sajūta, ka Olā tas pilnīgi pazūd un tā eksistē pati savā laiktelpā.
Kāda, tavuprāt, šobrīd ir mākslas un kultūras telpu loma sabiedrībā kopumā? Arī Olas kontekstā.
Es domāju, ka tik sarežģītā un grūtā laikā kā šis, māksla kļūst emocionālāka. Un caur mākslas darbiem mēs ieraugām arī to, kas notiek mūsos pašos.
Es varu runāt tikai par savām sajūtām – šis ir laiks, kad kaut kādas vērtības tiek sagrautas un pazūd, un tu it kā meklē tos salmiņus pie kā pieturēties, man tie pilnīgi noteikti ir māksla un mūzika. Šobrīd es negribu ap sevi mākslu, kas mani vēl vairāk provocē. Agresijas jau tā apkārt ir tik daudz, ka vismaz man mākslā vajag veldzēties. Mēs ar Uldi esam uzlikuši tādu kā sietu – mākslai ir dažādi veidi, bet tā, ko izvēlamies izstādīt Olā, ir estētiska, dziedinoša un harmoniskas sajūtas ievibrējoša.
Atskatoties uz nesen notikušo Reiņa Zariņa solokoncertu “Gaismas svētceļnieki,” tas bija tieši tāds.
Jā, tas bija spilgts piemērs un es domāju, ka tā arī varētu būt viena no Olas misijām - kļūt par telpu, kurā vari atgriezties pie pamatvērtībām, sava kodola; vietu, kas ir kaut kādā mērā dziedējoša. Olā šī nepilnā gada laikā bijis diezgan daudz viesu, un cilvēki man ir teikuši, ka nevēlas iet projām, jo jūtas pasargāti. Nonākuši tādā kā miera ostā. Daudzi atzinuši, ka iziet no Olas mazliet citādi. Cilvēciskāki. Manuprāt, tas šobrīd ir arī viens no mākslas uzdevumiem.
Ikdienā izstādes Olā iespējams apmeklēt iepriekš piesakoties. Kā izvēlējāties šādu formātu?
Mēs ilgi domājām, kā to organizēt, jo sapratām, ka turēt durvis atvērtas visas dienas garumā nevaram atļauties, jo šeit notiek dažādi pasākumi. Tostarp meditācijas, semināri, arī korporatīvie pasākumi. Iedvesmojāmies no Borosa fonda Berlīnē – Olas mājas lapā ir kalendārs ar pieejamiem datumiem, iespējams pieteikties, nopirkt biļeti, grupās ir vidēji no 14 līdz 20 cilvēkiem. Parasti viņus sagaida vai nu Zane (Kilbloka) vai es, dažkārt arī mēs abi ar Uldi. Pēc ekskursijas visi var vēl kādu brīdi uzkavēties, padzert tēju vai kafiju un atgriezties vietās, kur viņiem paticis vislabāk. Cilvēkiem tas ļoti patīk, viņi jūtas kā nonākuši pie kāda mājās. Un tas jau arī ir mūsu māju paplašinājums.
Jau pieminējām topošo izstādi, bet varbūt vari ieskicēt arī citus tuvākos mākslas un mūzikas notikumus Olā?
Esam iecerējuši veidot izstādes arī pārējos divos Olas stāvos, un atšķirībā no lielās ekspozīcijas, tās mainīsies vidēji reizi trijos mēnešos, un lielākoties tajās pārstāvētais medijs būs fotogrāfija. Protams, ne tikai. Nākamā durvis vērs pavasarī, un būs Ulda Brieža fotoizstāde, kuras fokusā šoreiz būs viņa grāmatā “Laika mednieks” publicētie kultūras darbinieku portreti. Grāmata nonāca pie mums pavisam nejauši, un mani šoreiz uzrunāja nevis jūras, kas jau kļuvušas par Ulda Brieža rokraksta zīmi, bet tieši portreti, kuru varoņi ir mūsu kultūras dižgari. Sapratu, ka gribu viņu portretus šeit, jo tas lielā mērā ir stāsts arī par vērtībām, kuras esam pazaudējuši. Skatoties šajās sejās, man šķiet – ja viņi varēja, mums arī jāvar. Vēlos, lai viņi – caur Ulda Brieža fotogrāfijām, piepilda Olu un nodod šo savu enerģiju arī skatītājiem. Izstādes centrālais darbs būs aktrises Katrīnas Pasternakas portrets, fiksēts mirklī, kad viņa saka runu tēlnieka Kārļa Zāles 100 gadu jubilejas pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Pār Katrīnas vaigu klusi slīd asara, un man šķiet, ka kaut kādā mērā tā ir arī katra mūsu asara. Redzamā un neredzamā. Šī laika sajūta. Man liekas, ka mākslai ir jāspēcina, jādod cerība. Tas ir mākslas misija šobrīd. Jo apmaldījušies jau mēs esam tāpat.
Kad plānojot izstādi, ciemojāmies pie Ulda Brieža dēla Harija un caurskatījām arhīvus, viņa mājās pamanīju fotogrāfiju, kas mani ieintriģēja. Izrādījās, tā bija Harija. Es nezināju, ka viņš fotogrāfē un dara to jau sen. Viņam ir pilnīgi cits redzējums un stils kā tēvam, bet fotogrāfija kaut kādā mērā ir viņus abus vienojošais elements. Harija fotogrāfijas nekad nav tikušas publiski eksponētas, taču mums šķita interesanti to izdarīt – tādējādi atklājot pilnīgi jaunu šķautni. Kad Uldis Briedis sāka fotogrāfēt, Harijam bija četri gadi, viņš ir uzaudzis ar fotogrāfiju, pēcāk padarot to par savu hobiju, ne profesiju.
Esam iecerējuši arī izstādi, kas būs veltīta mākslinieku darbnīcām – kontekstā ar jau pieminēto “Pamatlaika” projektu. Man vienmēr šķitis interesanti redzēt vidi, kurā top mākslas darbs. Ar šo izstādi vēlamies it kā pievest solīti tuvāk radīšanas avotam jeb izšķilšanās mirklim. Tā ir arī Olas misija, kļūt par aizsākumu pilnīgi jauniem projektiem.
18. martā Olā būs Čulpanas Hamatovas un Andreja Osokina koncerts, 23. aprīlī - Trio Fabel, 13. maijā – Elīnas Šimkus un Vestarda Šimkus koncerts. Ļoti ceru, ka rudenī Olā skatīsim Viļa un Zanes Daudziņu izrādi. Mums ļoti svarīga šķiet arī sarunas klātesamība. Uldis turpinās aizsākto lekciju sēriju jauniešiem, un ir pateicis, ka visas viņa vadītās lekcijas Olā būs bez maksas. Esmu kā lektorus uzrunājusi arī Valdi Zatleru un Valdi Birkavu. Plānā ir arī kino vakari ar Ditu Rietumu – domājam par pilnīgi jaunu formātu.
Top arī Olas lauku rezidence Vecpiebalgā, šobrīd aktīvi strādājam pie teritorijas labiekārtošanas, parka un skulptūru dārza. Šoruden plānojam to atklāt ar Arterritory rīkoto galerijas-klejotājas EnergART izstādi.
Olas lauku rezidence sasauksies ar Olā notiekošo – tikai ārpus Rīgas. Vienlaikus saglabājot māju paplašinājuma sajūtu un tādējādi veicinot, ka cilvēki kļūst atvērtāki. Parādot mākslas nozīmi savā dzīvē, mēs, cerams, iedvesmosim arī citus. Uzskatu, ka mums ir jātiek pāri viensētnieka gēnam un šis ir brīdis, kad to varam izdarīt. Pasaulē privātās telpas, kas daļēji tiek atvērtas arī publiski, ir ierasta prakse, latvieši varbūt pie tā nav pieraduši, taču pamazām ir jāsāk. Mums ir jāiemācās sadarboties, jo jaunas idejas rodas sinerģijā un nejaušībās, kurām esam ļāvuši notikt.
Izstāde ir par ideāliem, - ideālo dabu, ideālo sievieti un laiku. Laika gaitā sabiedrība ir tiekusies formulēt ideālu kanonus – tie vienlaikus ir statiski un mainīgi. Vēsturisku apstākļu un kultūras procesu ietekmē šajos sabiedrībā akceptētajos pieņēmumos periodiski noris izmaiņas, vienlaikus vēstījuma kodols saglabājas nemainīgs. Izstādi caurvijošais motīvs būs stāsts par to, kā mūsu šodienas laiks sadzīvo ar ideālo. Ukrainas kara atbalss piespiež domāt – ideālās ainavas bilde taču ir mierpilna, dziedējoša. Ko darīt, kad mājas un vide, kurā jādzīvo, tiek brutāli grauta? Kara ēnā mēs pilnīgi citādi raugāmies uz ideālajām vērtībām, kas mums ir tepat blakus un kuras bieži pat nepamanām. Katram māksliniekam un arī mums ar Sandru kā kuratorēm ir savs redzējums – sava ideālā daba vai sieviete. Un beigu beigās mēs redzam, ka ideālu patiesībā nav, katram ir savs skatījums, sava patiesība, un tas arī ir tas ideālais. Tā kopīgā aina.
Ar Ilzi Pīlēnu sarunājas Una Meistere
Oriģināli publicēts Arterritory.com
Ola Foundation ēkas foto: Madara Kuplā
Portreta foto: Polina Viljun
