“Ola Foundation” – mājvieta pašu izauklētajām publiskajām iecerēm
Jau vēsture rāda, ka Latvijas arhitekti paralēli tiešajam darbam nereti ar atzīstamām sekmēm darbojušies citās jomās – starp viņiem atrodami diplomāti, politiķi, uzņēmēji, sportisti, mākslinieki, literāti un pat profesionāli baletdejotāji. Tomēr nav daudz tādu, kuriem piemistu līdzīga enerģijas kapacitāte “viss vienā” kā Uldim Pīlēnam – arhitektam, uzņēmējam, politiķim, scenogrāfam, mākslas kolekcionāram un mecenātam, sabiedriskam aktīvistam. Skaidrs, ka kāpināta uzmanība šobrīd pievērsta Pīlēnam – politiķim. Taču sabiedrības vērtējumam akurāt tagad ir nodots arī jaunākais meistara veikums arhitektūrā, Ulda un Ilzes Pīlēnu dibinātā ģimenes fonda “Ola Foundation” mītne – mājvieta pašu izauklētajām publiskajām iecerēm. Tai pēc veidotāju gribas ir jākļūst par jaunu ideju un sinerģiju telpu: centrs ir radīts teorētiķu un praktiķu mijiedarbībai kā pastāvīga mājvieta mākslai, mūzikai, izglītībai, diskusiju platformām un radošai rezidencei. Semantiku ir skaidrojis pats autors: “Ja olu sasit no ārpuses, tās ir vēl nedzimušas dzīvības beigas, bet, ja olu sasit no iekšpuses ar palīdzību no ārpuses, tas ir kā jauna sākums. To mēģinām pateikt gan ar ārējo veidolu, gan ar saturu.” Praktiski fonda mītnes vieta ir ēku komplekss ar galveno namu un rezidenču jeb viesnīcas korpusu.
Uz Ķīpsalas potenciālu ieinteresētu skatu jau starpkaru laikā meta tobrīd jaunie arhitekti, iezīmējot to kā iespējamo nākamo pilsētas centru, kur varētu ierīkoties jaunbūvējamās valsts pārvaldes institūcijas. Iecere noklusa, jo varas monopolam tā nešķita saistoša. Padomju laiks Ķīpsalā iedēstīja studentu pilsētiņu, bet pa tā īstam nolaistās un neapgūtās Ķīpsalas pilsētbūvnieciskās iespējas, kas valdzina ar tiešo centra tuvumu, ūdensmalu potenciālu un skatu uz Vecrīgas panorāmu, tika novērtētas tikai trešajā gadu tūkstotī. Ķīpsalā izveidojies atjaunotas vēsturiskās koka apbūves “rezervāts”, uz kuru bez kautrēšanās vedami arhitektūras tūristi, sala kļuvusi par sapņu dzīvesvietu turīgiem iedzīvotājiem. Ķīpsalas attīstības un apbūves iespējas joprojām ir lielas, tikai atbildība pret tās neatkārtojamo savdabību – genius loci –, ētiska vajadzība ievērot vēsturiskās apbūves mērogu un raksturu, atbilstoši augusi. Jaunais komplekss izvietojas pavisam netālu no iekārojamā Balasta dambja Ogļu ielā. Publikācijas tapšanas laikā blakus gruntsgabalā sparīgi darbojas eskavatori, tāpēc dies’ zina, kāds būs vistuvākās apbūves konteksts. Mērogu ziņā jaunbūvētā “Ola” optiski iesēžas Ķīpsalas vēsturiskajā situācijā. Kompleksa teritorija ir pietiekami liela, optimālais plānojums, centrālā korpusa iedziļinājums un fasāžu dalījumi maskē ēku patieso ietilpību. Jaunbūves celtas kā “gudrās mājas”, izmantojot šobrīd Latvijā pieejamās jaunākās tehnoloģijas ar misiju dokumentēt sava laika tehniskās iespējas. Cilindriskā centrālā ēka, kas veidota stiklotās tērauda konstrukcijās, to demonstrē arī ārējā veidolā. Fasādes apdarei ir vistiešākais sakars ar tās saturā ielikto filozofisko domu, pienstikla plātnes simboliski atsaucas uz olas čaulu. Lakoniska paralēlskaldņa formā projektētais ar koku apdarītais rezidenču bloks pieskaņojas Ķīpsalas vēsturiskajām tradīcijām, tostarp veido pateicīgu fonu, uz kura izcelties centrālajam apjomam. Pie reizes jāatzīmē šī brīža dārzu mākslas spīdekļa, uzņēmuma “Galantus” veikums, radot glezniecisku, šķietami dabisku un mazliet “mežonīgu” vidi, kas, no vienas puses ir šī laika modes lieta, no otras – Ķīpsalā ir vietā. Apzaļumojumi vēl atrodas attīstības procesā, teritorijā paredzēts arī skulptūru dārzs.
Centrālais korpuss, kuru papildina ārējo vītņu kāpņu apjoms kā patstāvīga skulpturāla vienība, plānots trijos stāvos. Ēkas iekšējo vertikālo komunikāciju veido apaļš panorāmas lifts, kravas lifts un kāpnes. Nams ietver pazemes līmenī iedziļinātu – četrus metrus zem zemes –, 300 kvadrātmetru lielu maināmu izstāžu galeriju, kurā šobrīd eksponēta pašu ģimenes divdesmit gadu laikā izveidotā mākslas darbu kolekcija. Virszemes apjomā viens stāvs atvēlēts semināriem ar 90 vietu ietilpību un pārrunu telpām, augšstāvos izvietojas meditācijas telpa, kas vajadzības gadījumā izmantojama arī izstādēm, mūzikas salons, bibliotēka, un citas telpas ar saimes galdu, profesionālu virtuvi, kas spēj apkalpot gardēžu vakariņas, sanitārie mezgli u. c. Divstāvīgais viesnīcas korpuss ar desmit identiskas konfigurācijas numuriem plānots kā rezidence māksliniekiem un lektoriem ar ierobežotu apmešanās laiku – ne ilgāku par trim dienām. Pirmā stāva mītniekiem pieejamas arī terases. Arī viesnīcas gaiteņa siena paredz izstāžu iespēju – šobrīd te eksponēti paša centra īpašnieka un autora darbi no laika, kad viņš 1987. gadā Liepājas teātrī debitēja kā scenogrāfs Naura Klētnieka režisētajā izrādē “Sarkofāgs”.
Uzmanību pelna kompleksa tehniskie risinājumi un inovācijas, ar kuriem divu būvniecības gadu laikā, izmantojot projektu kā radošu laboratoriju, nodarbojusies ap sešdesmit inženieru komanda. Siltumu nodrošina gāzes apkure, skurstenis kļuvis par centrālā apjoma ārējo vītņu kāpņu asi, tomer nav izmantots kā konstruktīvs elements – kāpnes ir brīvstāvošas. Viesnīcas daļa aprīkota ar saules paneļiem, apkure un dzesēšana iebūvēta telpu griestos. Plaši izmantota automātika – gan automātiski veramas durvis, gan centrālās mītnes paceļamais jumts (iespējams iegūt 120 centimetru atvērumu; šī opcija tiek lietota sezonas laikā), jumta terasē zem zaļās zonas izbūvēta īpaša lietus novadīšanas sistēma. Mūzikas salons aprīkots ar akustiskiem paneļiem, kas vienlaikus nodrošina apsildi un dzesēšanu. “Gudrā” ventilācija seko līdzi sīkākajai cilvēku plūsmai un nodrošina ķirurģiskām operācijām ekvivalentu telpas tīrību. Teju lieki piebilst, ka projekts visās dimensijās pielāgots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – gan automātiski veramās durvis, gan īpašās neslīdošās, riteņkrēsliem piemērotās betona pandusu plātnes, skaļruņi vājdzirdīgiem cilvēkiem u.t.j.pr., arī viens viesnīcas numurs īpaši paredzēts šādiem iemītniekiem. Kompleksu ir īstenojis pašu uzņēmums, un tādā kārtā tas neizbēgami darbojas arī kā Pīlēna uzņēmējdarbības reklāmas objekts. Projekta sarežģītības pakāpi var tikai iztēloties – saistībā ar centrālās ēkas liekto formu katru elementu nācies risināt individuāli. Darbu amatnieciskā kvalitāte un detaļas no tiesas ir izslīpētas līdz pēdējam krikumam, kāpņu salaidumi ir amatniecisks meistardarbs, masīvās, pusotru tonnu smagās stikla apdares plātnes notur niecīgi kronšteini, metāla “spogulīšu” ielaidumi betona plātņu tehniskajā perforācijā optiski dara smago masu vieglu. Detaļu kultūras ziņā objekts varētu kļūt par mācību poligonu topošajiem arhitektiem.
Tostarp visa galvenās ēkas tehniskā struktūra tikai palīdz un atbalsta arhitektonisko ieceri, kas vērsta uz celtnes garīgo satvaru. Centriskās ēkas kodolu veido un visus līmeņus optiski savieno vertikāls atvērums ar virsgaismu meditācijas telpā – simboliskā kosmiskā saite. Dabas klātbūtne ir noteicoša, uz to vērsts apdzīvojamais, “zaļais” jumts ar dabīgo sūnu, apakšstāvā iekštelpa un ārtelpa izvietota vienā līmenī, stiklojums ar ierobežotu žalūziju nolaišanas diapazonu, padara robežu gandrīz nemanāmu. Ēkas celtniecībā izmantoti dabīgi galvenokārt Latvijas izcelsmes materiāli. Stikla, metāla, betona un koka struktūra sadzīvo ar dekoratīvo un bagātīgo interjera virskārtu no aizjūras zemēm – Venēcijas un Marrākešas. Pieteiktā garīgā un mākslas satura īstenošanas virzienā “Ola” vēl sper tikai pirmos soļus. Taču atceroties Ilzes Pīlēnas kādreiz vadītās “Vīna studijas” mākslas programmu, par mērķtiecīgu ieceru realizāciju šaubas nerodas. Apsveicami, ka arī publiski pieejamas kultūrvietas, ko rosinājusi privāta iniciatīva, pamazām dodas salas iekšienē, un aktīvajam Žaņa Lipkes memoriālam pievienojusies “Ola”.
Teksts - Ilze Martinsone, žurnāls Latvijas Architektūra
Foto - Madara Kuplā
