Ulda un Ilzes Pīlēnu izveidotā privātā fonda "Ola Foundation" mājvietā Ogļu ielā Rīgā nupat beiguši rosīties celtnieki, tāpēc tagad notiek aktīvs darbs pie jaunās olas formas ēkas interjera veidošanas un apkārtnes labiekārtošanas, lai nākamgad jaunā ideju un sinerģiju telpa Latvijā varētu vērt savas durvis aktivitātēm, kuru uzdevums būtu veicināt laikmetīgu sabiedrības transformācijas procesu. Arhitekts un uzņēmējs Uldis Pīlēns bijis klāt ēku kompleksa tapšanā ik dienas, trīs četras reizes mēnesī viņš joprojām ir Liepājā, atbildīgi pievēršoties koncerna "UPB" padomes priekšsēdētāja uzdevumiem, esot fiziski klāt arī ražotnēs, kad tas nepieciešams, ne tikai risinot stratēģiskos jautājumus. Tomēr "oliņa", kā Pīlēnu ģimene mīļi sauc savu jaunāko projektu, nenoliedzami ir centrālais rūpju objekts šobrīd.
Skaidrs, ka "Ola Foundation" ēkas būvniecība Ķīpsalā ir tikai viens posms jūsu ģimenes fonda darbībā. Pirms šī visa bija jūsu vīzija par turpmāko dzīvi un darbu, turpinājums būs konkrētais saturs, ar ko piepildīsiet namu, arī apskatot topošo ēku, guvu apstiprinājumu, ka tā nav tikai būve, bet unikāla koncepcija, kas pārvērsta modernos tehnoloģiskos risinājumos.
Jā, var teikt, ka šī ēka ir mans arhitekta un būvnieka manifests. Manā izpratnē šādi varam paskatīties uz šī sarežģītā tehnoloģiskā gadsimta esenci caur arhitektūru. Ēkā dominē stikls, betons un koks, kas manuprāt ir trīs vaļi uz kuriem balstās šī gadsimta būvniecība un arhitektūra. Tur ir daudz gaismas – gan režisētas, gan dabīgas. Tur ir ar pulti vadāms paceļamais jumts, kas ļauj ēkā ienākt apkārtnes čalām, dabas ritmiem un gaisa plūsmai. Paceļot jumtu, saulainos apstākļos bibliotēka, kas būs izvietota augšējā stāva centrā, būtībā pārvērtīsies tādā kā, var arī teikt, ka Liepājas iekšpagalmā. Savukārt uz zaļā jumta mums būs tāda Bernātu piekrastes kāpas pieticīgā flora.
Vēl viens princips būvei ir – iekšā blīvāk nekā ārā, tāpēc apkārt ēkas centra kodolam, par kuru asociatīvi varam runāt kā par olas dzeltenumu, ir atvērtas telpas. Nama fasādē izmantotās sešmetriskas brīvstāvošas stikla paketes bez rāmjiem pilda tādas kā olas čaumalas funkciju. Tā arī vizuāli ir saskatāma – ziemeļu pusē tīklojuma pienstiklos ir vairāk, dienvidu pusē, kur ir mūsu semināru telpas ar skatu dabā, aizvien mazāk. Turklāt, tā kā stiklā spēlēsies apkārtējo koku zaru un lapu ēnu spēles, tā šķitīs gluži dzīva arī relatīvā mierā. Blakus ir pietiekami liels dārzs un vēl viena ēka, kur izvietosies neliela viesnīca gan mūsu fonda viesiem un semināru dalībniekiem, gan citiem.
Man patīk tas salīdzinājums, ka, ja olu sasit no ārpuses, tad tās ir nedzimušas dzīvības beigas, bet, ja olu sasit no iekšpuses ar palīdzību no ārpuses, ko es saprotu kā kultūrizglītības un mūsu nākotnes sabiedrības virzības jautājumu loku, tad tas ir kā jauna sākums. Mūsu "Ola Foundation" nams būs vieta, kur satiekas prāta un sirds ceļi. Tā būs pastāvīgā mājvieta "Integrālās izglītības institūtam", ko izveidojām kopā ar Rubeņu ģimeni. Bet ne tikai. Esam iecerējuši te vietu mākslai, mūzikai, diskusiju platformām, radošai rezidencei, izglītības atbalsta projektiem.
Pirmajā stāvā, kas atrodas pilnībā zem gruntsūdens līmeņa, būs mūsu izstāžu zāle ar mainīgām ekspozīcijām, otrajā stāvā ir paredzētas telpas institūtam un semināriem, arī meditāciju zālei ar neparastu akustiku, bet trešajā stāvā būs bibliotēka un telpas dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Kopumā esmu vēlējies, lai šis objekts iemieso vizionāru domas skaidrību, alķīmisku negaidītību un tehnoloģiskas inovācijas.
Strādājot pie šī objekta mūsu UPB inženieriem un būvniekiem izaicinājumi netrūka ik uz soļa, ko tikai kopīgā sinerģijā starp labākajiem speciālistiem varējām veikt. Bezrāmju milzīgās stikla paketes, brīvstāvošās evakuācijas kāpnes, kas balstītas tikai vienā punktā, ar pulti vadāms un paceļams jumts, klusa ventilācijas sistēma, kas netraucēs seminārus, muzicēšanu un meditācijas procesus, bet reizē atbilstoši aktuālajiem epidemioloģiskās drošības aspektiem nodrošinās gaisa kvalitāti, kas ir ekvivalenta kā operāciju zālēs slimnīcās. Tas nozīmē, ka telpā savāktais gaiss tiek izvadīts, bet ienākošais tiek filtrēts, samazinot bakteroloģisko fonu līdz absolūtam minimumam.
Tagad darbojamies pie ēkas interjera, lai iekārtotu to mājīgu un draudzīgu. Interjerā ienāks motīvi no mums tik mīļās Japānas, Venēcijas, Ziemeļāfrikas, Marakešas un ne tikai. Būt atvērti pasaulei un citām kultūrām mēs varam tikai tad, ja jūtamies stipri savā nacionālajā mentalitātē. Sarežģītāka vide, šajā gadījumā kultūrtelpa, interjers, ļauj dot inspirācijas vēl sarežģītākiem risinājumiem, turklāt nepazaudējot mūsu nacionālo sakņu izjūtu.
Tepat blakus jaunajai fonda ēkai Daugavas ūdeņi skalojas un dzestrais gaiss atgādina Liepājas sajūtas. Ķīpsala laikam arī nav izvēlēta nejauši?
Mums bija skaidrs, ka šādiem, uz nākotni vērstiem projektiem, kāda ir "Ola Foundation", ģeogrāfiski mājvieta vislabāk būtu galvaspilsētā. Ķīpsala ir ļoti piemērota, jo atrodas netālu no Rīgas centra, bet vienlaikus nedaudz pat atgādina tādu liepājniecisku vidi, ar strādniecības rajona akcentiem, privātmājām, ūdeni tepat blakus. Īpašumā atrodas sešas simtgadīgas liepas, ozols, kas neviļus veido tādu kā atsauci uz citu mūsu īpašumu Vecpiebalgas apkaimē netālu no brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja "Kalna Kaibēni". Tajā atrodas 1882. gadā Reiņa un Matīsa Kaudzīšu celtās Ogrēnu skolas drupas un starp mūsu fonda darbības aktivitātēm ir šīs kādreizējās skolas ēkas atjaunošana tās vēsturiskajā ārējā veidolā un nākotnē padarot to pieejamu sabiedrībai un mūsu fonda radošām aktivitātēm.
Man šķiet, tuvāk latviskuma saknēm mēs vispār nevarējām nokļūt, kā vietā ar simtgadīgiem ozoliem, ar simtgadīgām liepām un vītoliem un visam tam, ko šeit brāļi Kaudzītes darīja tautas izglītošanai. Tā nenoliedzami ir daļa no Latvijas kultūras kanona, tāpēc izturamies pret to ar lielu atbildību un pietāti.
Ja atgriežamies pie olas kā simbola, ko izmantojat sava fonda vīzijas formulēšanai, tad vai varam teikt, ka Liepāja ir jums pašam bijusi kā ola, no kuras izšķilties un transformēties jaunām idejām?
Jā, tādā izpratnē, ka esmu dzimis Liepājā, nāku no Jaunliepājas strādniecības vides, kur pagājuši mani pirmie astoņpadsmit dzīves gadi, ka pēc arhitektūras studijām esmu piecus gadus bijis Liepājas galvenais arhitekts, te ir sācies mans ceļš uzņēmējdarbībā, te joprojām ir bāzēta lielākā daļa mūsu holdinga uzņēmumu un strādā vairums no 2000 darbiniekiem un vislielākās investīciju perspektīvas "UPB’’ grupā saistās tieši ar Liepāju. Liepāja joprojām ir dziļi manā dvēselē un prātā.
Taču tai pat laikā es gribētu uzsvērt, ka ar to pašu dziļo sakņojumu Liepājas mentalitātē, mums ir jābūt atvērtiem pasaulei. Savulaik deviņdesmitajos gados būdams Liepājas galvenais arhitekts, radīju lokālpatriotisma strāvojumu, lai stātos pretī tai pelēcīgajai militārajai un bezcerīgajai videi, kas toreiz valdīja pilsētā, bet šodien šāda pieeja vairāk nav derīga kā operatīvais instruments. Pārāk ekspluatēt lokālpatriotismu nevar. Mēs zinām, no kurienes nākam, apzināmies, kas esam, bet mums pašiem ir jātransformējas uz jaunu Liepājas un tās kultūrtelpas redzējumu, uz jaunām attiecībām ar ārējo telpu, tāpēc pārāk augsts separātisma līmenis var tikai kaitēt. Liepājai jāmēģina atvērties aizvien vairāk, tai nepieciešami jauni cilvēki, jaunas idejas, jauni kontakti un jaunas sadarbības formas.
Liepājas attīstības fāzes vērtējot, ir jāsaprot, ka pilsētbūvniecībā 10 gadi ir tikai mirklis pilsētas dzīvē. Tāpēc nedz panākumi, nedz kļūdas nav uz mūžu. Pilsētas veiksmes stāsts ir saglabāt labāko, kas tai ir, bet to, kas nav izdevies, transformēt uz augšu. Visu laiku būt attīstībā.
Vai ar jums joprojām konsultējas pilsētas attīstības jautājumos?
Konsultatīvā fāze visaktīvākā bija pirms daudziem gadiem, kad pašvaldības vēlēšanās pirmo reizi uzvarēja Apvienotais saraksts un Uldis Sesks kļuva par pilsētas mēru, kad strādājām ar Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas likumu utt., bet augot politiskajai pieredzei un pārliecībai, konsultēšanas intensitāte, protams, mazinājās. Taču arī tagad, kad Liepājai izšķirīgos jautājumos vai krīzes brīžos man lūdz padomu, es esmu gatavs nākt palīdzēt. Ja man vaicā, varu pateikt savu viedokli. Tā bija ar ostas pārvaldības jautājumu, arī administratīvi teritoriālo reformu. Līdzīgi jau arī "UPB", kur man ir padomes priekšsēdētāja amats, es nestāstu operatīvajiem vadītājiem, kā viņiem katrā situācijā ir jārīkojas, bet stratēģiski sarežģītos jautājumos viņi ar mani konsultējas.
Pandēmijā temperatūras mērīšanas nozīme ir pieaugusi, bet tā tēlaini - varat paraksturot, kāda ir jūsu uzņēmuma temperatūra tagad?
Pirmais brīdis pandēmijā no menedžmenta viedokļa bija ļoti sarežģīts, jo daudz strādājam eksportam un visas šīs te pārvietošanās grūtības, maskas, testi, darbības organizēšana utt., protams, prasīja milzu slodzi no visiem darbiniekiem. Tas reizē bija mūsu uzņēmuma pastāvēšanas 30.gads, ko pabeidzām ar vēsturiski labākajiem rādītājiem apgrozījuma ziņā un pietiekami labiem peļņas rādītājiem. Tieši tāpēc šogad būvējam jaunu dzelzsbetona ražotni un projektējam jaunu loģistikas centru Liepājā, Meldru ielā.
Domāju, ka Liepājas industriālā potenciāla attīstībā piedalāmies aktīvi un kopā ar saviem kolēģiem – citiem uzņēmumiem, priecājamies veidot tādu industriālo klāsteri, kas kopumā cels Liepājas starptautisko un eksporta konkurētspēju. Jo tikai šādi, izejot uz sarežģītākiem produktiem varam runāt par labklājīgāku dzīvi darbiniekiem, pilsētas iedzīvotājiem, attīstot nepieciešamo servisu, citus pakalpojumus. Tas viss ir saistīts, tikai uz saimnieciskas izaugsmes rēķina pilsēta var sasniegt pietiekami labas un konkurētspējīgas pozīcijas. Esam visi vienā laivā. Var būt dažādi viedokļi, tā nav nelaime, bet mums visiem jābūt ieinteresētiem veicināt Liepājas attīstību, konkurētspēju un pašcieņu. Un tāpēc būtisks ir balanss starp industriju, kultūru, izglītību, sociālajām lietām. Tas ir katra pilsētplānotāja sapnis, katra uzņēmēja pienākums un katra iedzīvotāja, darba ņēmēja līdzdarbošanās jautājums.
Esat savā uzņēmumā bijuši industriālo teritoriju attīstīšanas pionieri, kas zināmā mērā parādīja ceļu arī citiem, tāpēc tagad gan industriālie parki, gan uzņēmējdarbības attīstība Karostā, likusi lepoties ar Liepāju, tāpēc gribēju pavaicāt, ko domājat par bijušā "Liepājas metalurga" teritoriju, kas šogad aktualizējās?
Situācija nav tik viennozīmīga, tas ir sarežģīts jautājums, tur nav "pareizi – nepareizi" situācijas. Ir skaidrs, ka "Liepājas metalurgs" diemžēl negāja līdzi laikam, bet, ja atpaliek redzējumā par nākotni, un nākotnē transformē pagātni, tad beigas pienāk nenovēršami. Un nu pēc vairākiem "preciniekiem" mēs bijām piesieti lēmumam, kas nav gājis rokrokā ar pašvaldības interesēm. Valsts nodeva savas funkcijas administratoram, bez saprotama uzdevuma un vienā brīdī izrādījās, ka šī situācija nonāk pretrunā ar to, ko sagaida pašvaldība. Ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu, bet pašvaldības uzdevums jau nav tikai sarīkot pilsētas svētkus, tai jāgādā arī par pilsētas stratēģisko attīstību. Un tā ir liela atbildība. Pilsēta parādīja, ka var izdzīvot bez metalurga, bet iespējamie situācijas pavērsieni šajā duālajā situācijā ir ļoti dažādi, tāpēc, pārņemt šīs bijušās ražošanas teritorijas virsvadību, joprojām pieļaujot dažādus pavērsienus, manā izpratnē bija gana atbildīgi, arī tāpēc, ka pašvaldība zināmā mērā nostājās pret valsti, kas savukārt nebija izdarījusi mājasdarbus un nogarantējusi pašvaldībai pašu racionālāko sadarbības modeli.
Jau iepriekš tur, protams, bija ievārītas ziepes. Ne nāvējošas, es gribu teikt, izsmeļamas. Bet regulējot šo procesu, mums jāiziet cauri pietiekami daudz sāpīgām zonām un pilsētas attīstības vārdā jāatbild uz nepatīkamiem un konfliktpilniem jautājumiem. Bet tāds ir pašvaldības uzdevums. Ja tur saradīsies nekontrolētas ražošanas situācijas, loģistika pārbrauktuvju slēgšanā, vides piesārņojums, iedzīvotāji prasīs atbildību vispirms no domes.
Bet tā tēma, kas mani mulsina, ir jaunās paaudzes LSEZ menedžeru pārliekā aizraušanās ar šo te industriālā potenciāla reklamēšanu, aizmirstot, ka jēga ir tikai proporcionalitātē. Manuprāt, ražošanas potenciāls šobrīd pats attīstās pietiekami labi, bet tas, kas jādara pašvaldībai un arī LSEZ pārvaldei – jāskatās kā to līdzsvarot. Nevar būt asimetrija un pārforsēta industriālā attīstība, ja tai neseko darba spēka pārkvalifikācijas un izglītības tēma, mājokļu attīstība, sociālā aizsardzība un veselības aprūpe. Jēga ir tikai tad, ja šo milzu izrāvienu industriālajā jomā mēs spēsim transformēt pilsētas attīstības virzienā, tāpēc ar steigu jāpievēršas šīm te pārējām komponentēm.
Kurš jūsuprāt ir vājākais posms Liepājas izaugsmē?
Noteikti izglītība. Diemžēl. Ne jau izglītības pieejamība, bet tieši kvalitāte. Skatoties eksāmenu rezultātus manā Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolā un citās pilsētas skolās, kas daudzos priekšmetos ir zem Latvijas vidējiem rādītājiem, nav laba sajūta. Liepājas Universitātes piedāvājums joprojām nav pietiekami integrēts pilsētas izaugsmē. Bet pieredze rāda, ka vietās, kur ir laba tehniskā izglītība, šo te augstskolu beidzēji bieži vien arī paliek, tādējādi nodrošinot potenciālu šo te teritoriju attīstībai. Ja izglītības līmenis nav pietiekams vai mēs neizglītojam pietiekami daudz reģiona nākotnes vajadzībām, tad rodas problēmas. Liepājas gadījumā drīzā nākotnē būs milzu vajadzība pēc inženieriem, kamēr es neredzu labu universitātes piedāvājumu šajā jomā, man šķiet, ka tā tomēr turpina vairāk vai mazāk iet to pašu sociālisma laikā iedalīto pedagoģijas virzienu. Un par šo vajadzētu uztraukties gan pašai augstskolai, gan uzņēmējiem un pašvaldībai. Universitātei būtu steidzīgi jātransformējas atbilstoši aktuālajai situācijai.
Aktīvā paaudze domā par pārcelšanos uz vietu, kur ir laba izglītība bērniem, bet tai svarīgas ir arī cieņpilnas vecumdienas viņu vecākiem, tāpēc arī sociālo jomu nevar pamest novārtā, jo īpaši tāpēc, ka veselības aprūpē situācija kopumā Liepājā ir salīdzinoši laba. Tāpat pieejamu īres mājokļu piedāvājums tuvākajā nākotnē būs nozīmīgs, ja runājam par Liepājas konkurētspēju un attīstības iespējām.
Kā jūs kopumā vērtējat Liepājas ambīcijas?
Ambīcijas ir nepieciešamas jebkura cilvēka, uzņēmuma, nozares, arī pilsētas attīstībai. Bet tas ir smalks jautājums, jo, ja ambīcijas ir uzdevumi, kas ir nedaudz lielāki, nekā spējam veikt, tad nereti mēs paveicam brīnumus, jo ticam, ka to varam. Ja tie mērķi ir kosmiski augstu un trūkst seguma, lai tiem pietuvotos, tad tā ir sevis mānīšana.
Ambīcijas un uzdevumi, kas ir lielāki par pašreizējo varēšanu ir svarīgi, ja domājam par nākotni. Tāpat sistēmiska pieeja šo ambīciju sasniegšanā. Bet reizē Liepājai jāuzmanās aizrauties ar tādu provinciālu lielmanību. Tai pašai sacensībai par Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu ir jēga, ja paši sev skaidri noformulējam, ko vēlamies ar to sasniegt. Vai gribam palielīties, sevi parādīt vai apvienot zem šī izaicinājuma resursus, lai pavirzītu pilsētu uz jaunu attīstības virzienu? Ja tas būs garainis, kas veicinās vārīšanos, es būtu ļoti priecīgs par šo titulu Liepājai. Lai gan kultūras infrastruktūra mums ir kritiski jāpārvērtē. Kādi ir tie veidi kā mēs pasniegsim mākslu, kultūru un vēsturi? Vai bibliotēkai nav jābūt ar daudz plašāku, radošāku risinājumu? Kultūrā nevar aizrauties ar tādām lokālpatriotiskām ambīcijām, Liepājā ir labi sasniegumi infrastruktūrā, bet ar saturu vajadzētu pavilkties uz augšu. Saņemšanās izšķirīgos brīžos vienmēr ļauj nonākt uz citas, kvalitatīvi augstākas platformas. To noteikti novēlu Liepājai.
