Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā žurnālistes Vintras Vilcānes eseju krājumu “Saķemmē matus”. Gintas Stavrovskas gleznu fotogrāfijas, Egila Medņa dizains.
Grāmatas atvēršanas svētki notiks š.g. 25.oktobrī kultūrtelpā Ola Foundation. Ieeja pasākumā ar ielūgumiem.
Žurnāliste Vintra Vilcāne ir daudzu lasītāju iemīļotu rakstu un sleju autore. Viņas interešu lokā vienmēr ir bijusi māksla, kino, teātris un literatūra, kā arī cilvēka iekšējā pasaule. Grāmatā apkopotās sajūtu etīdes piešķir svinīgumu ikdienas pieredzei, jo, kā saka pati autore, “negribas paskriet garām pašai sev un neievērot dzīves atstātos nospiedumus”. Vintras māsas, mākslinieces Gintas Stavrovskas gleznotās izjūtas, krāsās notvertie mirkļi, gaismas un ēnas jūtīgi rezonē ar esejām.
“Šīs esejas jeb sajūtu etīdes sarakstīju savas dzīves zemākajā punktā. Biju aizgājusi no darba, saslimusi, un pasaule bija aizslēgta kovida dēļ. Gulēju gultā, skatījos, kā saulē mirdz atirušais aizkaru diegs, un domāju, vai cilvēks vispār var justies vēl skumjāks. Varbūt skumjas var sagūstīt, pēc tam izkaltēt un ar kniepadatām piespraust pie papīra? Izrādījās, ka drusku var. Kad biju uzrakstījusi par aizkariem, par bezmiegu, par debesīm, kas katru dienu ir citādas, par zīlīti, kas no rīta skrien pie loga, par jūru, kas šalc ausīs, sapratu, ka emocijas ir kā tādi paisumi un bēgumi. Tās uzplūst un atkāpjas. Kas paliek pāri? Vērotājas prieks. Tas manī nepāriet. Tāpat kā prieks katru rītu ar vienkāršo zīmuli rakstīt burtnīcā. Par jebko. Man negribas paskriet garām pašai sev un neievērot dzīves atstātos nospiedumus. Un tā nu es tos krāju savā personiskajā bibliotēkā. Ja var izlasīt stāstu sevī, tad to var pastāstīt arī citiem. Sajūtas var arī uzgleznot. Mana māsa, kas mani pazīst ļoti ilgi, bija ar mieru iesaistīties radošajā procesā, un tā tapa “Saķemmē matus!” Vintra Vilcāne.
“Reiz sastapu Vintru kādā kafejnīcā. Bija pusdienlaiks. Viņa lēni malkoja dzirkstošu dzērienu un smaidīja. Tikko bija nopirkusi skaistas kurpes un negribēja uzreiz skriet tālāk, bet uz brīdi apturēt mirkli. Nav daudz cilvēku, kuri prot ikdienišķas situācijas un vērojumus pārvērst ļoti personiskos izjūtu stāstos. Vintra ir tāds cilvēks – viņas esejas ir sievišķīgi, asprātīgi, emocionāli situāciju un izjūtu gleznojumi vārdos. Asociāciju plūsma, atsauces uz mākslu, literatūru un kino. Lieliska valoda. Lasot šīs esejas, jutos notikumos klātesoša, it kā sarunātos ar autori, iemalkojot viņas dzīves šampanieti.” Inga Gorbunova, žurnāla I’mperfekt un ReTv galvenā redaktore.
“Atverot grāmatas vāku, nonākam pasakā, kur viss ir īsts. Tie ir mirkļu ģipša atlējumi. Līdz sīksīkām detaļām Vintra izpēta katru no savas tagadnes izvēlētajiem mirkļiem un, nešķirojot tos pēc sajūtu gammas, pret katru izturas kā pret dārgāko acuraugu. Ielūkojas katrā tik dziļi, kamēr viss nostājas līdzsvarā. Lasītājam ir laime priecāties par vārdu gleznām un patiesi iedvesmoties no tām. Mācīties noenkurot ne tikai priecīgos brīžus, bet būt savas dzīves baudītājam vienmēr.
Izjūtot abu māsu vārdiski vizuālo saskaņu (Vintras māsas Gintas Stavrovskas ilustrācijas), abas gribas saukt arī par savām māsām. Paņemsim ķemmi?” Indra Sproģe, māksliniece.
