Arhitektūra nav tikai dekorācija — “Ola Foundation” betona un stikla ēka Ķīpsalā, žurnāls DEKO

Architecture is not just a decoration — concrete and glass building in Ķīpsala “Ola Foundation”, magazine “DEKO”

Regularities of hatching of Ola — “Liepājas Avīze” Reading Architecture is not just a decoration — concrete and glass building in Ķīpsala “Ola Foundation”, magazine “DEKO” 5 minutes Next The spiritual is under the double bottom — “Rīgas Laiks” conversation with Uldis Pīlēns

Ola Foundation ēku kompleksā Ķīpsalā tehnoloģijas sastopas ar vēsturi, dizains — ar dabu, bet cilvēki — ar līdz vissmalkākajai detaļai pārdomātu vidi.

Ar cieņu pret Ķīpsalas apbūves mērogu un dabu pašā tās viducī starp simtgadīgām liepām un kupliem ozoliem padziļinājumā iesēdināta Ola – trīsstāvu betona un stikla ēka, arhitekta Ulda Pīlēna ideju kvintesence. Katram elementam šeit ir gan funkcionāla, gan simboliska nozīme. Būvi apjož sešmetrīgas brīvstāvošas pienstikla plāksnes. No vienas puses, tās apēno iekštelpas, no otras – arhitekts tās salīdzina ar mistiskajiem Stounhendžas akmens krāvumiem modernā materiālā un ar čaumalām, kas nolobās: «Ja olu sasit no ārpuses, tās ir vēl nedzimušas dzīvības beigas, bet, ja olu sasit no iekšpuses ar palīdzību no ārpuses, tas ir kā jauna sākums. Tas ir tas, ko mēģinām pateikt gan ar ārējo veidolu, gan ar saturu.» Ola ir mājvieta Ulda un Ilzes Pīlēnu izlolotajam fondam Ola Foundation, kas caur mākslu, mūziku, diskusijām un citām norisēm aicina izzināt sevi un pasauli. Uz jaunajām telpām pārcēlies arī abu līdzdibinātais Integrālās izglītības institūts.

Ēkas pirmajā stāvā zem gruntsūdens līmeņa ierīkota 300 kvadrātmetru plaša izstāžu zāle, kuru atklāj ekspozīcija Mainīgi nemainīgais – Pīlēnu latviešu mākslas kolekcijas zelta izlase. Mūsdienu mākslas klasiķu gleznas tajā itin kā ierāmē, pietuvina un izceļ apgaismojums, kas atbilstoši mākslas darbam maina spektru no baltā un dzeltenīgo un kam šeit pievērsta īpaša uzmanība. Tāpat kā visā ēkā, arī mākslas telpā kustība notiek pa apli, bet tās centrā izvietoti kolekcijas «sirds un kodola» Ilmāra Blumberga darbi.

Sākot no automātiskas ventilācijas sistēmas, kas seko gaisa kvalitātes mērījumiem, līdz durvju atvēršanai, žalūziju regulēšanai, ēkas apsildīšanai un apskaņošanai, klātesošas, bet vizuāli teju nemanāmas projektā ir mūsdienu tehnoloģijas. «Arhitektūra nav tikai dekorācija. Mums nav jādzīvo 19., bet gan 21. gadsimta radītā arhitektūrā un domāšanā, kas ir ar augstu tehnoloģisko, tehnisko un IT komponenti. Tas ir mans manifests un aicinājums, jo arhitekta uzdevums ir dokumentēt to laiku un tā laika iespējas, kurā viņš dzīvo,» teic Pīlēns, kurš metis ne vienu vien izaicinājumu vietējiem būvniekiem un inženieriem. To vidū ir gan milzīgās viena lējuma betona sienas, gan nerūsējošā tērauda kolonnas nestandarta pulēšanas kvalitātē un liektā stikla bīdāmās durvis apaļajai meditācijas telpai. Taču izteiksmīgākais piemērs ir apzaļumotais jumts, kas, atklājot skatienam debesis, var pacelties metra augstumā, bet sliktos laikapstākļos pats aizveras ciet.

Apkārtējā ainava veido noskaņu un «scenogrāfiju» arī salonkoncertu zālē, kuras lielākais dārgums ir Latvijā restaurētas vēsturiskas Steinway klavieres. Tāpat kā greznās, Venēcijā noskatītās 60-to gadu vintage Murano kristāla lustras, kas vakaros atmirdz logos, arī elegantais mūzikas instruments izgatavots ap 1956. – Ulda Pīlēna dzimšanas gadu. Saimnieki to sauc par jauku nejaušību, taču arī citu mēbeļu un dizaina priekšmetu ceļš uz Olu bijis tikpat personisks un dabisks, bet rezultāts demonstrē abu gaumi, ceļojumos redzēto, sajusto un piedzīvoto. Ja projekta galvenās struktūras bijušas Ulda ziņā, Ilze Pīlēna tiekusies piešķirt ēkai mājīgumu un atmosfēru. «Var nopirkt galdu, krēslu un ielikt interjerā, bet ne dvēseli. To var radīt tikai ar niansēm,» viņa smaida.

Abi vēlējušies, lai Ola ir «draudzīga, pieejama», tāpēc padomāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Piemēram, semināru telpa, kurā pasākumus ievibrē pamatīga gonga skaņa, pielāgota vājdzirdīgajiem.

Vides pieejamībai uzmanība pievērsta arī Ola Foundation kompleksa otrā ēkā dārza rietumu pusē. Tā ir neliela desmit numuriņu viesnīca ar vertikāliem stiklojumiem un neapstrādātu lapegles apdari, kas laika gaitā iegūs pelēku toni, bet uz ēkas jumta izvietotas saules baterijas vēl pašpietiekamākai kompleksa funkcionēšanai.

No ārpuses askētiskā būve iederas Ķīpsalas koka arhitektūrā un vienlaikus veido atsauci uz šķūnīšiem no Pīlēna bērnības Liepājā, bet iekšpusē pārsteidz ar dažādu materiālu panāktiem teju iluzoriem efektiem un eklektiski harmonisku krāšņumu. Interjers ir Pīlēnu pāra kopdarbs, kurā, tāpat kā Olā, dominē Venēcijas un Marrākešas  ietekmes. Uz filigrānām kamieļkaula konsolēm novietoti izmeklēti dizaina izdevumi un vāzes, pie sienām – paša arhitekta gleznas, jaunībā radīto scenogrāfiju skices un Karlīnas Vītoliņas melnbaltās fotogrāfijas. «Šeit ir mikss starp vēsturisko un mūsdienās izgatavoto, dažādiem stiliem un kultūrām,» komentē Pīlēns.

Arhitekta radošās un tehnoloģiskās vīzijas materializējušās ikvienā projekta detaļā, pat speciāli izgatavotos liftos, kuros izmantotie materiāli piešķir sienām virmojošu efektu un mazina «saspiestas kabīnes sajūtu». «Šeit viss līdz pēdējai skrūvītei ir Ulda dizains. Šis ēku komplekss divus gadus ir bijis kā radošā laboratorija,» piebilst Ilze. Iecerēts, ka fonda viesiem, kuri šeit apmetīsies, brīvi pieejamas būs abas ēkas, lai savā nodabā lasītu grāmatu, malkotu kafiju, meditētu vai baudītu mākslu. Šis princips aizgūts no muzejā ierīkotas naktsmītnes Naošimas salā Japānā.

Lai arī ārzemju ietekmju ir daudz, un Uldis Pīlēns uzsver – «mums ir jābūt atvērtiem pasaulei», Ola Foundation kompleksā maksimāli izmantots arī Latvijā radītais – no vietējiem būvmateriāliem līdz Nakts Mēbeles gultām un Studio Natural tekstilijām. Atslēgas vārds ir kvalitāte.

Teksts — Veronika Viļuma, Žurnāls DEKO
Foto — Madara Gritāne