Rīgas Laiks: Sāksim ar, lūk, ko. Kāpēc tu neesi Latvijas Republikas prezidents?
Pīlēns: Kāpēc Tev liekas, ka man būtu jābūt?
RL: Nē, varbūt, ka tev nebūtu jābūt, bet vai tā nebūtu laba ideja?
Pīlēns: Nebūtu laba ideja.
RL: Kas tev nepatīk šajā amatā?
Pīlēns: Jo arī LR prezidenta amats ir ierēdņa amats. Es jau esmu strādājis ierēdnieciskos aparātos. Piecus gadus biju Liepājas galvenais arhitekts.
RL: Tas bija sen. (Iesmejas.)
Pīlēns: Jā, bet tur iegūtās atziņas nav īpaši mainījušās, lietderības koeficients atrodoties jebkurā ierēdniecības amatā – un prezidents jau šajā ziņā, no aparāta viedokļa, neko daudz neatšķiras – ir 30 pret 70 procentiem. 30 procenti laika un enerģijas var veltīt radošai darbībai, bet 70 procenti laika un enerģijas jātērē tajā inercē, pēc būtības birokrātiskajā mašīnā, ko prasa procedūras. Veiksmes gadījumā, tas gan atkarīgs no personības, var izspiest 35 radošus procentus. Manuprāt dzīve ir par īsu, lai 70 procentus tev vēl atvēlētā dzīves laika vienkārši tā notērētu neproduktīvos procesos. Es neesmu no ierēdņu tipoloģijas.
RL: Nu, par tiem procentiem es lasīju tavā grāmatā un man jau lasot gribējās tev pajautāt, kā tu viņus rēķini.
Pīlēns: Es jau pats nerēķinu, tie ir cipari no Karla Popera aprakstītās informācijas teorijas, uz ko es atsaucos savā grāmatā “(mans)uzņēmēja kods”.
RL: Jā, uz to, ka no jaunas informācijas tu vari uztvert 30 procentus.
Pīlēns: Un no turienes arī viss sākas. Tātad, lai uztvertu kaut ko jaunu, tev ir 70 procentiem jābūt atbalstam atpazīstamās zināšanās un 30 jāiemācās. Tas ir tāpat kā ar valodām. Ja mani kāds uzrunā ķīniešu valodā, tad es uztveru 0 procentus. Ja, teiksim, lietuviešu valodā, tad kaut kādu procentu no teiktā es tomēr uztveru…
RL: Un tu esi paplašinājis šo principu no informācijas apguves uz daudzām citām sfērām – piemēram, uz iespējām radoši izpausties birokrātiskas sistēmas darbā.
Pīlēns: Jā.
RL: Bet tur parādās problēma, kvantifikācijas problēma. Jo tie ir kvalitatīvi procesi, kurus nevar kvantificēt.
Pīlēns: Take it easy, jā? Ņem vienkārši. Varbūt tas ir 31 procents, varbūt 29, kā nu kuram.
RL: Nu bet tie cipari taču neko īsti nenozīmē!
Pīlēns: Viņi nozīmē proporciju. Varbūt kādam tie ir pat 37 procenti, bet nu vienalga skaidrs, ka tas ir ievērojami mazāk par pusi. Tas ir vidēji svērtie procenti. Ir protams izņēmumi. Ģēnijam, kā Stīvam Džobsam tie varbūt ir vairāk par 50 procentiem, bet tas nemaina lietas būtību.
RL: Bet, ja mēs padomājam, ko prezidents var izdarīt, tad viņa tie 30 vai cik tur procenti tomēr ir krietni vairāk, nekā sekmīgs uzņēmējs var izdarīt.
Pīlēns: Es domāju, ka katram no mums ir savs uzdevums un sava vieta zem Saules, kur mēs šo savu dzīves uzdevumu vislabāk, tajā skaitā sabiedrības interesēs, varam realizēt. Manuprāt, man tas jādara no arhitekta un uzņēmēja pozīcijām. Un šinī gadījumā jautājums ir par varas autoritāti. Tas ir tā kā starojums, izstarojums – vienam ir, otram nav. Tā ir drusciņ cita plakne, par ko mēs tagad runājām.
RL: Mēs tās plaknes vēl meklējam, mūsu saruna nav vēl nostabilizējusies nevienā plaknē. Paiesim vienu solīti atpakaļ. Tu teici, ka katram ir savs uzdevums dzīvē.
Pīlēns: Jā.
RL: Kā var noskaidrot, kāds ir tavs uzdevums dzīvē?
Pīlēns: Taustoties, meklējot, kur tu esi vislietderīgākais sabiedrībai un sevis paša attīstībai. Tās ir saistītas lietas. Kā tu sevi dabū līdz savas dzīves labākajai versijai un kā tu vienlaicīgi vari kaut ko dot sabiedrībai no tās savas dzīves labākās versijas, visu laiku viņai tuvojoties.
RL: Kādā vecumā tu saprati, kas ir tavas dzīves uzdevums?
Pīlēns: Taustīšanās bija pietiekami ilga. Ņemot pēc Konfūcija, savos divdesmit gados tu mācies, trīsdesmit gados tu par kaut ko kļūsti, četrdesmit gados pārstāj ļauties maldiem, piecdesmit gados tu satiecies ar savu likteni un sešdesmit gados tu koncentrējies uz būtisko. Kaut kur tajos piecdesmit, sešdesmit gados tu vari apjēgt, kas ir tavs uzdevums dzīvē. Pirms tam ir meklēšana, kļūdīšanās tai skaitā.
RL: Un tu esi sapratis, kāds ir tavs uzdevums?
Pīlēns: Es domāju, ka jā.
RL: Vai šis uzdevums ir aprakstāms vārdos?
Pīlēns: Nu tas, protams, ir sarežģīts jautājums – tā uzreiz bez…
RL: Bez ieskriešanās. (Abi smejas.)
Pīlēns: Nu, tad jāaiziet pēc vīna, jo izskatās, ka tos smagos jautājumus bez vīna nevarēs. (Aiziet pēc vīna.) Tā ir iekšējās sajūtas lieta, kas apziņas līmenī nemaz tik skaidri neatklājas – kas ir tie tavi dzīves uzdevumi. Bet es domāju, ka zemapziņa-mūsu dziļākie slāņi- to zina diezgan labi, viņa par to signalizē ar ļoti daudzām tādām palīdzošām sajūtiņām: kas tev sagādā prieku neskatoties uz grūtībām, kur ir vērts saspringt, kam nav vērts piegriezt vērību un tamlīdzīgi. Un tā laimes izjūta, dzīves bauda ir tajā, ka tu dari ko tādu, kur tev nav svarīgi, kādu jaudu tu patērē vai ko tas tev maksā.
RL: Bet tagad jau tu apraksti vispārēju tipoloģiju, nevis savu individuālo gadījumu.
Pīlēns: Nu, nezinu. Vai sajūtu līmenis ir tipoloģiskais vai specifiski raksturīgais?
RL: Nu, tas ir atkarīgs no tā, kā tu tulko… Ja tu atsaucies uz zemapziņas signāliem, tad tos, kā jau visus signālus, nākas kaut kā tulkot apziņai saprotamā veidā.
Pīlēns: Nē, es domāju, ka es varētu arī apiet…
RL: Tu varētu apiet apziņu?
Pīlēns: Jā.Tas nozīmē ka sajūtu līmenim -tās bāzētas intuīcijā- var dot priekšroku pār prātu-kas operē apziņas līmenī kādu lēmumu pieņemšanā. Es starp citu arī domāju, ka mēs esam trīs dažādu tipu cilvēki, nu, kopumā…
RL: Paga, jūs esat trīs?
Pīlēns: Nē. Nē. (Smejas.)
RL: Uldi, man ir svarīgi zināt, kas ir “mēs”.
Pīlēns: Mēs, sabiedrība, manā izpratnē, paralēli tam ka mēs dalāmies rasēs un sociālās grupās un vīriešos sievietēs u.t.t sastāvam vēl arī no trīs dažādas tipoloģijas cilvēkiem kā mēs uztveram informāciju un apejamies ar mums visapkārt un mūsos notiekošo. Vieni ir ‘’ikonogrāfisti’’, kam notiekošā uztverei vajag pilnāku- aprakstošāku bildi vai procesu. Tad ir” semantiķi”, kuri lietu kopumu var tver jau no nepilnas bildes.. Un tad ir “sintaktiķi.”..
RL: Sintaktiķi?
Pīlēns: Jā, kuri lietu kārtību tver vairāk no sajūtām., sacīto- no zilbēm, mūziku- no dažām taktīm, attēlu vai gleznu no dažiem krāsu triepieniem. Man liekas, ka es esmu kaut kas starp otro un trešo ,pat tuvāk tam trešajam tipam.
RL: Bet diez vai tu varētu uzrakstīt vairāk nekā 400 lapaspušu grāmatu, ja darbotos tikai tajā sintaktiskajā līmenī.
Pīlēns: Pirmkārt, es to grāmatu trīs gadus rakstīju. Otrkārt, es viņu trīs reizes gribēju pamest kā sev pilnīgi neierastu nodarbi. Un treškārt, bija vajadzīga vesela procedūra, lai pārslēgtos no stresainās ikdienas un nonāktu līdz plūsmai, kas, es domāju, man dažās nodaļās ir izdevies. Kā es braucu uz saviem Bavārijas kalniem, kā es tur trīs dienas iejūtos dabā un un grāmatas tēmu izjūtās, kamēr ceturtajā dienā tev atnāk vaļā un viena vai divas nodaļas vienā rāvienā iznāk ārā, tā ka roka knapi spēj pierakstīt. Un pēc tam pats lasi un brīnies, ko un kā tu tur esi pateicis. Man ir šad tad – vai nu gleznojot, vai projektējot, vai biznesu veidojot – vajadzīgs tas sajūtu līmenis vai, ideālā gadījumā, nonākšana t.s. plūsmas stāvoklī. Tad tie rezultāti ir vislabākie. Tad sajūtas dominē pār prātu. Lai gan nav jau tā, ka prāta funkcija man nebūtu pietiekami trenēta.
RL: Bet kā tu vari paļauties, ka tie zemapziņas signāli tevi neapmānīs, neievedīs strupceļā?
Pīlēns: Tāpēc, ka ir prakse. Tā ir uztrenēta lieta. Zemapziņa var arī maldināt. Tāpat kā intuīcija var maldināt. Man patīk tie trīs intuīcijas līmeņi. Zini, kas ir formulējums intuīcija? Ir trīs līmeņi. Pirmais, pēc Kānemaņa. Intuīcija ir nekas vairāk kā pieredžu kopums. Jo tu vairāk kaut ko dari kādā sfērā un ar regularitāti, jo tu vari šajā sfērā būt intuitīvāks. Piemēram, ja tev ugunsdzēsējs degošā mājā saka: lec ārā, tad tur nav ko gaidīt kādu analītiķi , tad lec, jo viņa intuīcija, kas ir balstīta regulārā pieredzē var glābt tev dzīvību..
RL: Jā, jo viņš ir tik daudz bijis degošās mājās, ka...
Pīlēns: Nu tad līdzīgā veidā man kā arhitektam izprast konstrukcijas nozīmi vai kaut kādas tamlīdzīgas lietas ir intuitīvi dabā. Tas ir tas pirmais intuitīvais līmenis.
RL: Uz pieredzi balstīts.
Pīlēns: Jā. Un, jo tu vairāk kaut ko dari, jo tu vari būt intuitīvāks šajā sfērā. Bet kā saprast ar šo Kānemaņa intuīcijas definīcijas izpratni, tās tēmas ,kuras nav balstītas regulārā pieredzē? Ja es pirms tam nekad nebiju dibinājis uzņēmumus un nekad nebiju nodarbojies ar biznesu? Tagad, kad mums ir jau trīsdesmit piektais vai sestais, intuitīvi (Kānemaņa izpratnē) var izjust kur ir riski lielāki, kur mazāki, jo ir pieredze. Bet kas ir tas, kas ļāva nekļūdīties ,būt relatīvi ilgstoši uz uzņēmējdarbības veiksmes ceļa – tas ir kaut kas dziļāks.
RL: Bet tu to arī sauktu par intuīciju?
Pīlēns: Jā, bet tad tai ir cits formulējums. Tā ir zemapziņas stūrēta. Un zemapziņa mums ir gudrāka nekā apziņa. Sajūtu līmenis.
RL: Jums tā ir?
Pīlēns: Mums.
RL: Nē, tagad tu saki “mums ir gudrāka”.
Pīlēns: Visiem mums. Mēs tikai viena daļa nemākam strādāt ar šīm sajūtām un ļaujam apziņai visu laiku bloķēt un kontrolēt, tādējādi bieži vien nonākot pie nepareiziem lēmumiem. Bet, ja iemācās atpazīt sevī to sajūtu, kad tev ir jāuzticas tām sajūtām, un pie kādiem blakus nosacījumiem tu pie tā vari nonākt biežāk, tad ir okei. Iemācīties pavērst intuīcijas, instinktu un tiem sekojoša prāta enerģiju vienā vēlamā un savstarpēji nekonkurējošā virzienā-tā ir lieta.
Un tad ir trešais intuīcijas līmenis, dziļākais. Tas ir dziļums, kur tā dvēsele jau klauvē klāt. Tātad ir tie trīs līmeņi, vai kā U teorijas autors O.Šarmers saka- iemācītās zināšanas, pieredzes ceļā iegūtās zināšanas – tā ir gan ārējā, fiziskā, gan emocionālā pieredze – un tad ir vēl mūsu patību pārsniedzošās zināšanas. Un tā ir tā spēja nonākt plūsmas stāvoklī, kad tava apziņa jau vairs nekontrolē bet tikai kā palīgs piedalās intuīcijas virzītos procesus.
RL: Vai tu teiktu, ka tu vari brīvi ieiet un iziet no plūsmas stāvokļa?
Pīlēns: Jā, es to daru jau no 76. gada. Es zinu...
RL: Nevis tu nejauši tur iegadies...
Pīlēns: Protams, ka tā regulāri var būt, ka tu nejauši iegadies tad, kad tu to negaidi, jā.
RL: Jā.
Pīlēns: Piemēram, kad bija pirmais koncerts Andreja Žagara piemiņai. Nu, mūzika man ir viens liels katalizators. Un tur spēlēja Macata Tango. Koncerts bija jau tuvu beigām. Es jau biju ilgi muļļājies ar kaut kādu lietu, kas man ir ļoti svarīga. Konkrēti, mantojuma lieta man bija svarīga. Es tur ilgi ņēmos un tamlīdzīgi. Un pēkšņi tajā Macata Tango laikā...
RL: Tu ieraudzīji risinājumu.
Pīlēns: … ir risinājums! Vienkāršāks par vienkāršu. Skaidrāks par skaidru. Te viņš nav, un te viņš ir. Lēciens. Nav tā, ka es pakāpeniski nonāktu līdz risinājumam. Un līdzīgā veidā es esmu biznesa plānus taisījis uz salvetēm kaut kādos krogos vai lidostas laundžos. Līdzīgi man ir kaut kādas četras, piecas nodaļas no tās grāmatas uzrakstījušās.
RL: Jā, bet tas jau ir piemērs tam, ka tu nevis apzināti tur ieej, bet tev vienkārši gadās. Noklikšķ kaut kas un tu iekrīti tai...
Pīlēns: Jā, protams, tas vienmēr nenotiek tā. Tas var notikt arī galīgi netīšām, bet principā...
RL: Tev tātad ir pieredze, ka tu apzināti ieej plūsmas stāvoklī un izej no tās?
Pīlēns: Jā. Iziet ir vienkārši. Tas stāvoklis vienkārši ilgstoši nevar pastāvēt. Tas ir tāpat kā tu nevari ilgstoši būt zem ūdens, tev gaiss pietrūkst. Tevi vienkārši izmet ārā.
RL: Bet kā tu ieej tajā plūsmas stāvoklī?
Pīlēns: Nē, nu to jau nevar izvēlēties – es astoņos piecpadsmit ieiešu plūsmas stāvoklī. Tā nevar. Bet es varu apzināti gatavoties. Es visu laiku sevi gatavoju brīdim, kad sakritīs tie elementi kopā, lai to brīdi izmantotu. Un es spēju atpazīt to stāvokli – līdzīgi kā pirms šķaudīšanas es zinu, ka tūlīt šķaudīšu.
RL: Vizma Belševica sarunā ar Rīgas Laiku kādreiz teica, ka godīgiem cilvēkiem zemapziņas nav. Vai tu no savas pieredzes varētu kaut kā attiekties pret šo viņas izteikumu?
Pīlēns: Nu, pirmajā acumirklī noliedzoši.
RL: Tātad viņa nav sapratusi, ko runā?
Pīlēns: Vismaz es tā uzreiz nevaru izprast, ko viņa ar to domājusi. Man tieši liekas, ka zempaziņa ir daudz gudrāka un daudz godīgāka par apziņu. Jo apziņā, kas izpaužas caur domāšanu, valodu mēs ieliekam konstrukcijas. Sarunājoties es, piemēram, kombinēju vārdus, lai tu saprastu, ko es gribu teikt. Jautājums, vai man tajās kombinācijās izdodas ielikt iekšā arī sajūtu līmeni, to es nemāku pateikt… Varbūt, ka viņai ir citādi, es nezinu.
RL: Man šķiet, ka viņa ar zemapziņu domā tādu kā dubulto dibenu… Nu, tā kā pagrīdnieku čemodāniem bija tāds slēptais dibens. Būdama ļoti radikāls cilvēks dažādās savās dzīves attieksmēs, viņa saka: godīgam cilvēkam šāda dubultā dibena nav. Bet lielākā daļa tajā dubultajā, neredzamajā dibena daļā arī dzīvo, vai ne?
Pīlēns: Es gribētu teikt, ka man tagad nāk prātā tas Gorkija vai arī Gorkijam piedēvētais teiciens, ko esmu daudz citējis: “Находясь на дне, услышал стук снизу”. Tā kā zem tā dubultā dibena ir vēl viens.
RL: Smejas.
Pīlēns: Tas ir tas dvēseliskais. Tā kā man ir arhitekta izglītība un inženiera daba, tad es labi zinu, ka normāla konstrukcija skaudros un mainīgos klimatiskos apstākļos-kā pati dzīve-nevar pastāvēt, ja tā nav veidota no termālām kamerām. Bez klimatam atbilstoša apģērba, kas ir mūsu otrā ,trešā āda ,jau mēs nevaram pastāvēt, Un normāls cilvēks, man liekas, bez šīs savas iekšējās esības dubultā vai pat trīskāršā dziļuma arī nemaz nevar būt cilvēks. Tas runātu pretī visam, kas ir mana pārliecība ,par ko es te lasu un…
RL: Visam tam, ko jūs ar Juri te par naudu pārdodat plašām darbaļaužu masām.
Pīlēns: Arī bez naudas.
RL: Nu, vienalga, bet tam, ko jūs sludināt. Bet man ļoti patīk tas inženiertehniskais tēls par cilvēku kā būtni ar daudzām kamerām. No tā mans jautājums, kurš, manuprāt, ir svarīgs arī tajā teorijā, kuru tu un Juris sludināt. Kas šo cilvēku ar vairākām kamerām padara par vienotu?
Pīlēns: Dvēsele.
RL: Nu tad iedzersim par to, lai mēs pie tās dvēseles šodien nonāktu.
Pīlēns: Jā. (Abi iedzer.) Nē, tur ir vesela kaudze dažādu lietu…
RL: Tad iesim soli pa solītim.
Pīlēns: Varam, jā. (Smejas.)
RL: Viens no solīti pa solītim iešanas variantiem ir atgriezties pie vēstures. Kā tu, nodarbodamies ar sekmīgu uzņēmējdarbību, pēkšņi ieinteresējies par noteiktu teoriju, kas šo uzņēmējdarbību skaidro? Tas ir, skaidro nevis veiksmes atslēgu, bet skaidro tās būtību. Kā tas ir noticis?
Pīlēns: Par kuru teoriju tu runā?
RL: Piemēram, par teoriju “U”.
Pīlēns: “U” teorija jau nav teorija tādā izpratnē. Tā ir prakse, kuru es lietoju kopš 1976. gada, kad U teorija vēl nemaz nebija sarakstīta un kad mani aizsūtīja uz Bauhausa akadēmiju studēt. Tad sapratu, ka visa toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātes apmācību metodika ko no manis Rīgā prasīja ir pilnīgi nelietojama Veimārā.
“U” teorija praksē nozīmē apgūt atbilstošu tavu reakcija uz ārējās pasaules spriegumiem. Tā apraksta metodi, kā to iemācīties un ir reāli pielietojama, praktiska lieta. Un tad tu pēc būtības spēj šīs savas “kameras “vai apziņas, zemapziņas bibliotēkas un vēl dziļākas bibliotēkas salikt vienā enerģijas plūsmā, lai dabūtu rezultātu.
RL: Tad tā tava pieredze bija tāda, ka tu vari izmantot nelineāras domāšanas paņēmienus, lai iegūtu spēkus no kaut kā tevī apslēpta?
Pīlēns: Jā.
RL: Un tā bija tīri intuitīva sapratne, pie kuras tu nonāci bez kādiem praktiskiem padomdevējiem?
Pīlēns: Praktiskais padomdevējs bija dzīve. Teiksim, ja tev ir bijusi pagrūta bērnība plus vēl kaut kādas veselības problēmas, kas tev liek aiziet uz ilgāku laiku slimnīcā, prom no savas ierastās sociālās vides, to sauc par vēlamām grūtībām. Un tas trenē ne tikai gribasspēku, gribas mobilizācijas spēju, bet tas iedod tev arī metodi, kā tikt galā ar lietām, kad ārējā pasaule it kā nav labvēlīga. Bet īstenībā jau viņa ir labvēlīga, jo viņa tevi faktiski briedina, padara tevi izturīgāku. Viņa tad arī ir tas padomdevējs.
RL: Bet, pirms tu saskāries ar mēģinājumu to artikulēt kaut kādā teorijā vai izklāstā, kā tu saprati to, ar ko nodarbojies? Tu gūsti spēku, atrodi…
Pīlēns: Es tev atvieglošu jautājumu. To grāmatu es nevarēju nesarakstīt, tā bija iekšēja vajadzība. Un otru grāmatu es vairs visreālāk jau neuzrakstīšu. Jā, es tam patērēju trīs gadus; jā, man bija vajadzīga disciplinētība, gribas mobilizācija, laiks, bet es viņu nevarēju nesarakstīt. Jo, ja runājam par “sugas saglabāšanu”, man likās, ka to, ko es piedzīvoju uzņēmējdarbībā vai ap viņu, ir vērts nodot tālāk. Ja tā grāmata noderēs kādiem trīs cilvēkiem, ir okei. Tagad, dzirdot atsauksmes, es redzu, ka viņa noder ne tikai trijiem, četriem cilvēkiem.
RL: Jā, tam es esmu gatavs noticēt. Bet kā tev izdevās pieslēgties saviem dziļākajiem slāņiem laikā, kad tev vēl nebija nekādu teorētisku instrumentu, lai to aprakstītu?
Pīlēns: Pateicoties apmācības praksei, ar ko es iepazinos Bauhausa Universitātē. Kā tas notika- no rīta pasniedzējs visus studentus aizved uz kādu no Veimāras neapbūvētiem stūriem, visbiežāk vecpilsētas centru, lai sarežģītāks konteksts. Un saka, ka jums uz šī stūra jāuzprojektē biroju ēka ar dzīvokļiem augšējos stāvos, veikalu un pakalpojumu zonu pirmajā stāvā, ar piebrauktuvēm, stāvvietām, protams, respektējot vēsturisko kontekstu, satiksmes plūsmas un pilsētbūvniecisko situāciju. Projekts, kas pēc divām dienām jāiesniedz sastāv no visu stāvu plāniem, raksturīgiem griezumiem, fasādēm, funkcionālām shēmām ar būtiskāko konstruktīvo un arhitektonisko mezglu detaļām, tad vēl tehniski -ekonomiskie dati par kvadratūrām un kubatūrām. Es savā grāmatā to nosaucu par “citrona izspiešanas metodi”, jo pēc divām dienām tu esi atdevis visus savus fiziskos, garīgos un brīžam arī dvēseliskos spēkus, lai vispār tiktu galā ar uzdevuma apjomu. Kur nu vēl ar kvalitatīvu saturu. Bet arī to var iemācīties un iemācīties gatavoties šādiem visai ekstrēmiem gribas mobilizācijas uzdevumiem.’
Ja tev ir divas dienas laika, dabū gatavu to projektu. Un ja tā daudzas reizes ,regulāri visu studiju laiku, tas nozīmē, ka tu visu laiku tiec mobilizēts. Ja tu neesi pilnīgs idiots, tad tu sāc meklēt, kā izdzīvot pie šādiem nosacījumiem, ar kādām metodēm vari sevi iekšēji sagatavot, lai risinātu lietas, kas tev nav un nebūs zināmas līdz pēdējam brīdim, tev būs ļoti īss laiks projekta uzzīmēšanai. Tev ir jāatrod metode, kā dabūt to izšāvienu, lai vajadzīgajā brīdī tas sajūtu un zināšanu salikums tevī dotu vajadzīgo rezultātu.
RL: Es varu saprast, kā tas palīdz arhitektūrā. Bet, tā kā tu apraksti uzņēmējdarbību kā radošu nodarbi, tad manī tas izraisa... neteiksim pretrunu, bet izraisa interesi. Jo varētu taču domāt, ka uzņēmējdarbība ir graujoša nodarbe.
Pīlēns: Uzņēmējdarbība ir ne mazāk radoša, es pat teiktu, vēl radošāka nekā arhitektūra un radošāka savā sarežģītībā nekā glezniecība, grafika, tēlniecība .
RL: Kāpēc tu uzskati uzņēmējdarbību par radošu nodarbi?
Pīlēns: Sāksim ar to, ka bilde pirms apmālēšanas ir balta. Līdzīgi arī uzņēmējdarbībā vai vismaz tajā, ko mēs esam darījuši. 1991. gadā nekāda UPB nebija. Nebija arī nu jau daudzie grupas uzņēmumi, praktiski visi tika radīti no jauna. Iedomāties, ka es tagad radīšu kaut ko tādu, kas noturēsies 30 gadus... nu, iedomāties jau var, bet ilūzijas mirst pirmās, tikko mēs saskaramies ar realitāti. Man nebija nekādas ekonomiskās izglītības, man nebija finansista izglītības, man bija arhitekta izglītība. Kā var tajā konkrētajā ekonomiskajā ainavā iedēstīt uzņēmumus, kuru vakar vēl nebija, bet kuri šodien jau sava lieluma vai ietekmes dēļ Latvijā vai vismaz reģionā varētu tikt pielīdzināti sistēmiskiem?
RL: Man ļoti patika tava autobiogrāfiskā piezīme, ka tev sākotnēji ar draugu šķita: ja jūs uztaisītu piecām privātmājām projektus, tad tas jau nodrošinātu jums pietiekami labu dzīvi.
Pīlēns: Tas bija atbilstoši mūsu tā laika izpratnes līmenim par to, ko ar vienu kolektīvu darbību būvnieks plus arhitekts var izdarīt. Tas bija mums saprotams mērogs. Tolaik mēs nekādā veidā nevarējām paredzēt to mērogu, pie kāda esam tagad nonākuši. Jebkurā gadījumā, mēs esam nonākuši pie kaut kā sarežģīta, paši nesagājuši, domājams, sviestā, un radījuši uzņēmumus, kas implantēti ekonomiskajā ainavā bez jebkādām priekšzināšanām. Ar to es gribu teikt, līdzīgi kā top glezna, celtne vai jebkurš jaunrades produkts, arī uzņēmums tiek radīts no nulles.
RL: Arhitektiem nākas apkalpot pasūtītāja intereses, līdz ar to viņi ir tādi… apkalpojošās sfēras cilvēki. Ko apkalpo uzņēmēji? Kādas intereses?
Pīlēns: Tieši to pašu, bet savādākā veidā. Viņu klients ir tirgus.
RL: Bet tirgus ir pilnīga abstrakcija!
Pīlēns: Nu, labi, tā var būt sabiedrība, tās var būt sabiedrības grupas, indivīdu grupas, vienalga.
RL: Tad mēs visi esam cits cita kalpi.
Pīlēns: Jā, Nasimam Talebam ir tāds skaists teiciens, ka īsti brīvs var justies tikai filozofs firsta kategorijā, kurš naudu nepelna, bet tērē no viņa senču sakrātajiem īpašumiem. Visi pārējie, kas kaut kādā veidā pelna naudu, ir atkarīgi no tirgus konjunktūras. Šinī gadījumā tā ir kalpošana… Bils Geits varbūt vienā sadaļā ir brīvs, bet otrā viņš, protams, ir kalps, jo viņam ir ienākumi.
RL: Tas ir interesants redzes leņķis. Izrādās, ka kalpu ir daudz vairāk. Visi kaut ko apkalpo.
Pīlēns: Mēs esam liela kalpu sabiedrība tādā ziņā, ka cits citu apkalpojam, cits citam palīdzam padarīt dzīvi vienkāršāku, saņemot par to vairāk vai mazāk adekvātu atalgojumu. Līdz ar to mēs neesam absolūti brīvi savā izvēlē.
RL: Kad es ieminējos, ka uzņēmējdarbība ir drīzāk graujoša nekā radoša, es atsaucos uz ideju par radošo destrukciju, bez kuras nerodas jaunas nodarbes jomas. Ko tu esi nojaucis? Kur ir tavas uzņēmējdarbības graujošā puse?
Pīlēns: Tu lieto sulīgo Šumpētera aforismu, kurš citiem vārdiem izsaka to pašu nolieguma noliegumu.
Nu, redzi, kaut vai ar savām MB grupas betona ražošanas tehnoloģijām, kas tanī laikā Latvijā bija jaunums, mēs esam nojaukuši ļoti lielu daļu no līdz tam brīdim pastāvējušām vecām neefektīvām tehnoloģijām un metodēm, kuras lietoja būvniecībā līdz pat 90 gadu beigām. Tas nozīmē, ka šis neproduktīvais bizness aiziet vēsturē.
RL: Bet vai ar šo jauno metodoloģiju celto ēku bezgaumība un galējs neestētiskums…
Pīlēns: (Smejas.)
RL: …tevi kādreiz nemulsina? Protams, tagad var ātri uzbliezt jebkādu šķūni, pielikt klāt kaut kādas tur lietiņas un izskatās, ka tā ir ēka.
Pīlēns: Kas ir tavs skaistuma etalons ēkām? Ar ko tu mēri?
RL: Nu, te es pakļaujos vecā Neilanda ietekmei, kurš uzskata, ka Palladio ir šķūnis ar dažām kolonnām priekšpusē.
Pīlēns: Pazīstu gan Neilandu, gan viņa teoriju, gan praksi. Esam pietiekami daudz jaunībā visu kaut ko darījuši kopā, bet man ir pilnīgi cits ceļš.
RL: Bet, radot jaunu veidu, kā no paneļiem taisīt ēkas, tev taču skaistuma apsvērumi nav bijuši svarīgi, vai ne? Tev efektivitāte ir svarīga.
Pīlēns: Nē. Mums nav nevienas tehnoloģijas, kas nevarētu nodrošināt skaistu rezultātu manā izpratnē. Nevienas.
RL: Tātad šis faktors tev ir svarīgs. Tu negribi ar ātri uzbliežamiem objektiem kaitēt apziņas videi.
Pīlēns: Nu, lielveikalus mēs esam būvējuši…
RL: Tās ir monstrozas, apziņu ievainojošas ēkas, salīdzināmas varbūt tikai ar militārām kaut kādām kazarmām.
Pīlēns: Nu, militāri objekti arī var būt ārkārtīgi skaisti – gan tepat Liepājā, gan citur pasaulē.
RL: Nu, labi, ir arī tādi.
Pīlēns: Mēs tagad drusku aizgājām mūžamežā ar tiem skaistuma etaloniem, jo, redzi, kas par lietu: nevienā laikā arhitektūra nav veidojusi vairāk par diviem procentiem no visas būvniecības masas. Tas nozīmē, ka visos laikos būves ir lielā mērā ne-arhitektūra un tikai izcilākās kļūst par kaut ko, kam var piedēvēt arhitektonisku virsvērtību. Un vēl mazāk procents, nulle komats kaut kas, ir tādas būves, kuras var saukt par mākslas darbiem. Līdzīgi ir arī ar apģērbu un visu pārējo. Tāpēc arī lielveikalu celtniecībā var būt skaistums. Turklāt runa jau nav tikai par vizuālo skaistumu. Procesa organizēšana, funkcionalitāte arī ir skaistums. Teiksim, kad tu ieej kaut kādā interesantā, jaunā restorānu vai hoteļu konceptā, kur pati procesu organizācija, kas ir biznesa sadaļa, var būt skaista.
RL: Tu esi viens no veiksmīga uzņēmēja tēliem Latvijas publiskajā telpā. Kas ir galvenais, ko tu esi zaudējis trīsdesmit gadu ceļā uz šo tēlu un šī tēla uzturēšanu?
Pīlēns: Trīsdesmit gadus.
RL: No savas dzīves!
Pīlēns: Jā. (Smejas.) Pārējais ir tikai ieguvums. Pieredze ir fantastiska, iespējas izpausties – fantastiskas. Vajadzība apliecināt, pārvarēt grūtības veido tavu raksturu... Tā kā es negribu teikt, ka būtu kaut ko zaudējis, izņemot tos savus fiziskos trīsdesmit gadus, kas arī ir okei.
RL: Saki, vai tavā stāstā, kur tu 1991. gadā sāc no baltas lapas, kaut kādas salīdzinošas priekšrocības tev deva tas, ka tu esi liepājnieks vai latvietis, vai Latvijas pilsonis?
Pīlēns: Nu, kaut kādas ir devis.
RL: Vai tu varētu viņas izcelt?
Pīlēns: Pirmā priekšrocība ir būt pirmās paaudzes uzņēmējam atjaunotajā Latvijā. Kur tu roc, tur sanāk. Visur bija jauno tehnoloģiju deficīts un, ja tu spēji turēt tempu un menedžēt procesus, tad tu varēji nonākt līdz tā veiksmīgā uzņēmēja tēlam. Otra lieta – mana agrīnā nokļūšana Austrumvācijā, Bauhausa Universitātē, kur tev turpat 150 km attālumā ir Rietumvācija ar savām radio programmām, kas mums skanēja, strādājot pie projektiem, un kas veidoja noteiktu izpratni par lietām. Kā ir mazas nācijas pārstāvim konkurēt lielā augstskolā un lēnā gaitā iekarot autoritāti, tā ka tev beigās, nobeidzot universitāti ar izcilību, deva ozolu stādīt pie augstskolas. No mazas nācijas pozīcijām var veikt lielas lietas, bet tu nedrīksti to savu identitāti pazaudēt.
RL: Saki, cik detalizētus ziņojumus par savu pieredzi Vācijā tev nācās rakstīt šejienes drošības iestādēm?
Pīlēns: Man nenācās rakstīt. Man pat nepiedāvāja.
RL: Tev pat nepiedāvāja?
Pīlēns: Man pat nepiedāvāja, jā. Mēs tur grupā bijām četri studenti no PSRS – viens lietuvietis, es, divi ukraiņi. Tas viens ukrainis teica: “Es esmu ziņotājs, tā ka manā klātbūtnē, lūdzu…”
RL: ...anekdotes nestāstīt.
Pīlēns: Un tas bija jauki, jo mēs zinājām, kā viņa klātbūtnē uzvesties.
RL: Tu neko nepateici par Liepāju. Vai tas, ka tu esi no Liepājas, tev ir devis jelkādas priekšrocības?
Pīlēns: Protams.
RL: Kādas?
Pīlēns: Liepāja manas jaunības laikā bija diezgan nozīmīga militārā pilsēta ar slēgtu teritoriju, ar ļoti daudziem padomju jūrniekiem, kuri nekautrējās sestdienās un svētdienās doties laukā no savām bāzēm. Līdz ar to tas dzīves ritms bija ar augstāku spriegumu nekā citur.
RL: Bija jākaujas uz ielām ar tiem padomju jūrniekiem?
Pīlēns: Es vēl biju drusku par jaunu, bet nedaudz vecākiem puišiem nācās arī ar to saskarties. Tas viss tevi, protams, rūda.
RL: Saki, vai kaut kādas Liepājas intelektuālās ietekmes tavā tapšanā arī atstājušas pēdas?
Pīlēns: Protams. 2xBBM jau nāk no Liepājas, un viņu iespaidā es sāku ģitāru mācīties. Mums skolā bija divas rokgrupas – mēs un vēl viena, kur spēlēja Jānis Vanags, tagadējais arhibīskaps. Viņi bija drusku jaunāki par mums, bet mēs ar viņiem dalījām vienus un tos pašus instrumentus.
RL: Es saprotu, ka tu biji viens no jaunākajiem pilsētas arhitektiem Latvijā, kad kļuvi par Liepājas pilsētas arhitektu.
Pīlēns: Es biju jaunākais pilsētas arhitekts Padomju Savienībā.
RL: Vai šī jaunā pozīcija tev atklāja Liepāju kaut kā no citas puses?
Pīlēns: Pilnīgi droši. Redzi, es jau atbraucu, rūdīts ar Bauhausa izglītību, tai skaitā ar sociālo zinātņu studiju pieredzi, ar filozofijas grāmatām par arhitektūru, ar ļoti daudzām interesantām ietekmēm. Tā bija fantastiska bāze, uz kuras varēja sākt tās idejas realizēt. Jāatrod bija tikai pareizie rīki.
RL: Un tev izdevās kaut ko no tām Veimārā iegūtajām idejām īstenot? Kur tā Bauhausa ietekme caur tavu būšanu pilsētas galvenā arhitekta amatā ir ienākusi Liepājā?
Pīlēns: Bauhaus ir sociāls fenomens. Tur jau tā lieta. Mēs nedrīkstam skatīties uz Bauhausu kā uz estētisku platformu vien. Savā pamatā, savā izglītības sistēmā, savā pieejā videi, savā pieejā procesu organizēšanai tas ir sociāls fenomens, kas savu aktivitāti nav zaudējis arī šodien.
RL: Piekrītu.
Pīlēns: Un es esmu šī fenomena produkts, es sevī nesu šo pieejas metodi. Tā ir metode, kā apieties ar dinamisko, nepārtraukti mainīgo realitāti. Un tā formālā puse – funkcionālisms ar visu to estētiku – ir tikai virsbūve, aisberga redzamā daļa, lai gan arī tā ir bezgala interesanta. Man pašam visvērtīgākā lieta, ko es ieguvu no tās izglītības, ir tieši procesa organizācijas spēja. Tas man ir palīdzējis gan Liepājas galvenā arhitekta darbā, gan uzņēmumu dibināšanā, gan kaut kādu politisko procesu bīdīšanā vispirms Liepājā, pēc tam arī Latvijā.
RL: Tad atgriezīsimies pie pēdējiem 30 gadiem, kuros paralēli tavai augšupejai un spārnu platuma pieaugumam notiek kaut kādi procesi valstī. Proti, tavs veiksmes stāsts notiek uz tāda dīvaina procesa fona, kura rezultātā Latvijai kā valstij daudzās pozīcijās izdevies nonākt pēdējās vietās Eiropā.
Pīlēns: Jā, lai gan dažās pozīcijās mēs esam arī pirmajās vietās, bet tas ir atsevišķs stāsts. Bet es negribu izvairīties no jautājuma. Ir vairākas plaknes, kurās mēs varam diagnosticēt to problēmu. Tātad, pirmā lieta: Igaunijas tuvums ar Somiju, plus vēl viņiem Tautas frontē vadošie bija ekonomisti plus pirmā Igaunijas prezidenta Meri personība un viņa vērtību sistēma. Viņi bija vairāk sagatavoti transformācijām nekā mēs. Lietuvā savādāk..
RL: Latvijas gadījumā?
Pīlēns: Jā. Viena no lietām bija kopējā Austrumeiropas nelaime-ekonomikas un īpašumtiesību transformācija ar sertifikātu tirgus palīdzību. Vēl šodien mēs no šīs politikas neesam atkopušies. Tad ārkārtīgi neveiklā lata piesaistes politika, turklāt vairākas reizes pēc kārtas. Es, protams, nezinu, kāpēc mums bija jāiet uz tik spēcīgu latu…
RL: Es saprotu, ka tas bija Jura Vīksniņa, Džordžtaunas Universitātes profesora, iespaids.
Pīlēns: Iespējams. Es tikai zinu, ka kopš pirmajiem lata gadiem mūsu pirktspējas paritāte salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju kļuva ievērojami nekonkurētspējīgāka. Tur, kur mēs kā uzņēmums konkurējam ārējā telpā, tur, kur mums bija pašizmaksa, igauņi un lietuvieši vēl varēja peļņas procentu dabūt iekšā. Bez tam neīstā brīdī piesaistījām latu valūtu grozam. Lietuviešiem ,liekas tajā pat laikā piesaiste dolāram pēc tam – piesaiste eiro, trešais neveiklais brīdis, kas mūs tajā finansiālajā pusē nolika sliktākā makroekonomiskā situācijā, nekā tas izdevās igauņiem un lietuviešiem. Tad – izpratne par ekonomiskiem procesiem neatkarīgā valstī. Brazausks Lietuvā saprata nacionālā kapitāla pozīciju stiprināšanas nepieciešamību, dodot stimulu vietējiem augošiem kapitālistiem izvērsties šajā tirgū kā bāzes tirgū. Brazauska laikā dzima Maxima. Mums tanī laikā bija ļoti spēcīga patērētāju biedrība, kurai piederēja visi tirgi. Viņi bija daudz labākā pozīcijā nekā Maximas tā laika īpašnieki, kuri sāka ar alkohola tirdzniecību. Bet Brazausks ar savu komandu saskatīja viņos un ne tikai viņos potenciālu un faktiski nodrošināja tādu kā zaļo koridoru nacionālā kapitāla attīstībai.. Tātad automātiski, kas pavelkas līdzi? Aiz tā pavelkas līdzi visa piegādes ķēde, visa lauksaimniecība, tam seko eksporta placdarms un ilgtermiņa pozīcijas pirmās nepieciešamības preču un infrastruktūras ķēdēs. Mēs gājām pilnīgi citu ceļu, tranzīta ceļu, kas bija bez kādas augstas pievienotās vērtības. Tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Finanšu sistēmas uzpūšana. Parex. Reklāmas rullītis-“Mēs esam tuvāk nekā Šveice”. Un tagad? Lietuvas tālredzīgai industrializācijas un sabalansētas attīstības politikai labākie rezultāti Baltijā. Žēl, protams, lai gan sava UPB sektora eksportspējā mēs daudzviet apsteidzam savus Igaunijas un Lietuvas konkurentus. Tas bija vēl Zīles laikā, kad es gāju uz Finanšu ministriju un teicu, ka tagad ir īstais laiks palīdzēt uzņēmumu izaugsmē atceļot peļņas nodokli par reinvestēto peļņas daļu. Kad valsts ekonomika ir tādā romantiskā pacēlumā, kādā mēs bijām no 1996. līdz kādam 2004. gadam un vēl nedaudz vēlāk, tad ir īstais brīdis dot uzņēmumiem atvieglojumus. Kad mēs esam psiholoģiskā krituma fāzē – kā tad, kad Reizniece-Ozola ar savu reformu iedeva nodokļu atvieglojumu –, tas tikai budžetu padarīja grūtāku. Jo lielie uzņēmumi jau bija pieraduši pie nodokļu maksāšanas un mazie, ja viņi tur dabū kaut kādu nodokļu atlaidi no reinvestētās peļņas, tad startapiem tas kaut ko drusciņ dod, bet tas arī viss.
RL: Bet te mēs pieskaramies laikam, kurā tu piekriti iesaistīties Tautas partijā.
Pīlēns: Pirms tam vēl bija Liepājas ekonomiskās zonas projekts, kas joprojām ir dzīvotspējīgs un veiksmīgi darbojas.
RL: Tad tu tajā procesā biji centrālais personāžs?
Pīlēns: Es biju diezgan centrāls personāžs. Mēs to izbīdījām cauri bez lobijiem, bez otkatiem jeb maksājumiem. Mēs vienkārši nācām ar savu taisnību un teicām: ja valsts pilsētai neko nevar dot, tad viņai jādod tai vismaz instrumenti, lai tā pati var rīkoties. Paradoksālā kārtā Šķēles valdība bija pret, bet parlaments, pozīcija un opozīcija, bija par. Mēs dabūjām to likumu cauri, ejot ar visiem runāt, klauvējot pie visām politisko partiju durvīm. Un tikai pēc tam, uz šo panākumu fona, jau nāca iesaistīšanās Tautas partijā.
RL: Un kāpēc tu piekriti iesaistīties?
Pīlēns: Pirmkārt, tāpēc, ka es redzēju, ka ir nepieciešams turpinājums Liepājas sociālekonomisko pozīciju sargāšanai Latvijas politiskajā telpā. Es tā kā armijā gāju – es teicu: Liepājas intereses ir jāaizstāv, un es iešu tajā Tautas partijā. Otra lieta, tāpēc, ka konservatīvās vērtības man bija tuvas, kopš es studiju laikos Vācijā studēju Rietumvācijas partiju programmas. Es izstudēju zaļo programmu, sociāldemokrātu, kristīgo demokrātu un sev par tuvu atzinu kristīgo demokrātu programmu, lai gan mans mīļākais politiķis bija Helmuts Šmits, kurš tanī laikā vadīja sociāldemokrātus. Šmits bija intelektuāls politiķis ar fantastisku argumentācijas kultūru, ar diskusijas kultūru. Tādu politiskās diskusijas kultūru kā Rietumvācijas televīzijā es nebiju redzējis. No turienes veidojās priekšstats par to, ka ar politiku var rīkoties arī atbildīgi un ilgtspējīgi.
RL: Bet vai pirmie gadi Latvijas Republikā tev arī lika domāt, ka ar politiku kāds var rīkoties atbildīgi?
Pīlēns: Domāju, ka jā. Es domāju, ka ar politiku var rīkoties atbildīgi – arī šādās situācijās, kādā mēs esam tagad. It īpaši, ja mēs skatāmies no nākotnes viedokļa. Ir tāds skaists šveiciešu formulējums, ka demokrātija ir laba tagadnes vajadzību iedzīvināšanai īsā laikā. Bet, ja visa tā sistēma nodarbojas tikai ar tagadnes vajadzību apmierināšanu, kurš domās par nākotni? Jautājums ir, kā šo nākotnes dimensiju ielikt politikas redzējuma dienaskārtībā. Lai nav visa politikas stratēģija būvēta tikai uz lētākām biļetēm, lielākām pensijām, naudas pārdalēm, deputātu kvotām un tamlīdzīgi. Ja mēs domāsim tikai par šodienu, tad tagadējie jaunieši pēc 20 gadiem mums pieprasīs rēķinu par neizdarītajiem darbiem.
RL: Bet piedod, ja mēs domājam no nākotnes perspektīvas, tad demokrātijas vietā tu piedāvātu ko?
Pīlēns: Nē, es gribu tikai teikt, ka demokrātija ārkārtīgi labi funkcionē noteiktā ekonomiskā vidē – piemēram, Šveicē, kur vidējie ieņēmumi uz pilsoni ir ap 40 000, pārrēķinot eiro. Katrs šveicietis ir gatavs ņemt ieroci rokā, lai aizstāvētu šādu demokrātiju. Pretstatā Afganistānai, kur to mēģināja iedēstīt vidē, kura vēl nav pat līdz feodāla līmeņa pēdējai brieduma stadijai attīstījusies. Ar to es gribu teikt, ka demokrātija, tiešā veidā pārņemta no Šveices vai Vācijas, Latvijā produktīvi nevar funkcionēt.
RL: Bet te jau nav viņu pārņēmuši ne no Šveices, ne Vācijas.
Pīlēns: Nu kā? Principā, ja neskaita Šveices tiešās demokrātijas modeli, tad ir ļoti daudz līdzību politiskai virsbūvei.
RL: Un tev ir idejas, kā varētu pamainīt to sistēmu?
Pīlēns: Nē, es neesmu utopists, es saprotu, ka tā procesi nenotiek, it īpaši, ja pie varas ir vāja koalīcija, kur partijas turas cita pie citas, lai nenogrimtu. Mans redzējums ir: ja mēs gribam pieiet atbildīgi Latvijas nākotnei, tad jārada apstākļi lielākai spējai demokrātijas varai manifestēties partiju apvienībās ,kurās līdzvērtīgi iesaistās bezpartejiskie un, kuras spēj uzrunāt vismaz 30 procentus vēlētāju.
RL: Saki, ar ko partijas atšķiras no, piemēram, bandām vai interešu grupām?
Pīlēns: Bandās ir izteikts līderis un hierarhija. Partijās, ja mēs runājām par liberālo demokrātiju, tā nav. Bet liberālās demokrātijas ideju mēs šobrīd lēnām paspēlējam ar to muļļāšanos.
RL: Bet te tu saki nevis mēs, Ulda Pīlēna birojs, bet…
Pīlēns: Nē, nē. Mēs, sabiedrība.
RL: Mēs, rietumu civilizācija.
Pīlēns: Arī rietumu civilizācija. Mēs paspēlējām liberālo demokrātiju.
RL: Tu teici, ka tev jau kopš studiju laikiem ir tuvas konservatīvās vērtības.
Pīlēns: Jā.
RL: Vai šobrīd Latvijā ir kāds politisks spēks, kas pārstāv tavas konservatīvās vērtības?
Pīlēns: Nē. Tāda bija Tautas partija tās romantiskajā pirmajā fāzē, pirmos trīs gadus. Tur bija ļoti cerīgs tas sastāvs, arī reģionālā komponente, kuras sākumā nebija, bet, ienākot partijā daudziem cilvēkiem no reģioniem, viņi ieguva šo milzīgo pārstāvniecību. Un šeit ir tas interesantais: Tautas partijai sākuma periodā izdevās definēt politiku, kas spēja uzrunāt 30 procentus vēlētāju. Šodienas modeļos partijas liekas kopā, lai uzrunātu piecus vai septiņus procentus. Tā nav politika, kas vērsta uz Latvijas nākotni. Tāda politika nespēj veidot Latvijai pašlaik nepieciešamo politekonomisko un sociālo dienaskārtību. Ir vajadzīgs politisks spēks vai apvienība, kurš spēj uzvarēt ar 30 procentiem. Tad dienas kārtība ir pareiza, jo tu nevari dabūt 30 procentus, ja tev nav sabalansēta politika starp reģioniem un galvaspilsētu, starp ekonomiku un sociālo, starp kultūru un izglītību.
RL: Tas, kā, tevisprāt, vajadzētu būt, tik ļoti neatbilst šā brīža īstenībai, ka varētu kādam nolaisties rokas.
Pīlēns: Tieši otrādi, es domāju, būtu jāsāk domāt par…
RL: Konservatīvu politisku spēku izveidošanu?
Pīlēns: Nē, nē, nē. Nav jēgas dibināt jaunu partiju, jo sabiedrībā ir noticis psiholoģisks lūzums, kad konstruktīvā sabiedrības daļa, kas ir spējīga domāt par rītdienu, nestājas partijās. Tāpēc, ka ir tik degradēta tā lieta. Tas nozīmē, ka vēlēšanu sistēmā jāiedarbina bezpartejiskais moduss.
RL: Tas nozīmē vēlēšanu sistēmas maiņu?
Pīlēns: Arī, bet ne obligāti. Mēs jau šodien nevaram izmainīt nākamā gada vēlēšanu sistēmu. Bet, ja partijās ir politiķi, kuri saprot, ka ar savu tagadējo redzējumu viņi labākā gadījumā tiks pāri piecu procentu barjerai, tad būtu saprātīgi darīt līdzīgi, kā mēs darījām Liepājā 1996. gadā, kad visi politiskie spēki bija nolaiduši rokas par Liepājas visai bezcerīgo situāciju. Mēs, uzņēmēji, partijām teicām: klau, taisām kopējo listi! Un partijas atdeva savu juridisko nišu sarakstam, ko veidoja partiju cilvēki un uzņēmēji, un šis apvienotais saraksts dabūja 9 no 15 vietām.
RL: Bet palīdzi man saprast to bezpartejisko modeli valsts mērogā. Pilsētas mērogā es to vēl varu iztēloties, bet valsts mērogā jau vairs nevaru.
Pīlēns: Tas nozīmē, ka partiju apvienība saka: mēs atveram savu juridisko konstrukciju bezpartejiskiem aktīvistiem.
RL: Tu domā, ka tie, ko tu sauc par konstruktīvo sabiedrības daļu, būtu gatavi būt bezpartejiski aktīvisti?
Pīlēns: Jā, ja viņiem neliek stāties vienā vai otrā partijā, pieņemt partijas ideoloģiju, programmu un hierarhiju.
RL: Vai tu pats būtu gatavs būt par bezpartejisku aktīvistu?
Pīlēns: Es jau tāds esmu; es nekad neesmu bijis ārpus politikas. Nav jau obligāti Saeimā jāsēž.
RL: Nē.
Pīlēns: Līdzīgu lietu izdarīja bijušais Austrijas kanclers Kurcs. Pirms kādiem četriem gadiem viņš savas partijas kongresā teica: “Jūs, nomenklaturščiki,” – es drusku vulgarizēju, protams – “jūs tagad pastāviet pie ratiem. Mēs nevaram vinnēt vēlēšanas, ja neatdodam savus mandātus bezpartejiskiem speciālistiem.” Un viņi dabūja tuvu pie 30 procentiem – ļaujot caur partijas nišu politikā parādīties bezpartejiskam sektoram.
RL: Un tu pieļauj, ka Latvijā starp partiju vadītājiem ir cilvēki, kas varētu būtu ieinteresēti kaut ko tādu darīt?
Pīlēns: Bet, protams, ja viņam draud iespēja neiekļūt Saeimā, tad šādas partijas, redzot tos savus reitingus, varētu būt ieinteresētas šādā piedāvājumā – tīri aiz sava partejiskā egocentrisma. No otras puses, ja partijas to nedarīs, tad populisms pārņems Latviju arī jaunajās vēlēšanās.
RL: Un populisms ir tā bedre, kuras priekšā Latvija šobrīd atrodas?
Pīlēns: Jā, bet ne tikai tas. Apskaties, kā mēs esam izķērnājuši naudu tajā pandēmijā. Neskaitāmie simtiem miljoni iztērēti.
RL: Tas ir diezgan daudz.
Pīlēns: Tas ir ne tikai diezgan daudz, bet tā ir ļoti neracionāli iztērēta nauda. Es zinu, ka tiek balstīti uzņēmumi, kuri bez visas pandēmijas būtu aizgājuši pie tēviem dabīgā nāvē. Ir uzņēmumi, kuri koriģē savu aktivitāti, lai turpinātu saņemt šo pabalstu. Tas ir neveselīgi. Tas mazina Latvijas konkurētspēju nākotnē.
RL: Kas ir Latvijas politisko un ekonomisko problēmu galvenā sakne?
Pīlēns: Kolektīvā apziņas stāvokļa nepietiekamā kvalitāte.
RL: Nu to, lūdzu, man atšifrē, pa vārdam. Kolektīvā apziņas kvalitāte – man liekas, tā ir fikcija.
Pīlēns: Visas sabiedriskās formācijas un to politekonomiskie modeļi ir vienmēr mēģinājuši atrast labāko līdzsvaru starp indivīdu un kolektīvu. Vienā galā ir komunisms, kur dominē kolektīvisms, otrā galā – anarhisms, kur indivīds dominē. Un tad ir pārējie politiskie spēki, sistēmas un modeļi, kuri mēģina atrast līdzsvaru starp kolektīvajām un individuālajām vajadzībām.
RL: Pieņemsim.
Pīlēns: Ja mūsu līderi ir ar zemu individuālo apziņas līmeni attiecībā uz nākotnes redzējumu, tad viņi arī to nekomunicē un nevar veidoties augsta kolektīvā apziņa. Mēs jau faktiski esam pazaudējuši jēdzienu “valsts” veselā virknē tēmu, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ. Nu, objektīvu tādā nozīmē, ka visu lemšanas varu mēs esam atdevuši Briselei, tā ir bijusi mūsu brīva izvēle. Taču ar to jauno valstiskumu arī jāmāk apieties, bet mēs esam uztaisījuši ekonomisku sistēmu, kura nav pašpietiekama. Mēs esam atkarīga sistēma. Ja tas tiek komunicēts ikdienā, tad no tā nevar rasties vadītāji ar augstu valstiskās nākotnes apziņas līmeni.
RL: Tu gribi teikt, ka šobrīd vadošos valsts amatos ir cilvēki ar zemi attīstītu individuālo apziņu?
Pīlēns: Man nepatīk formulējums “zemi attīstīta”. Bet ar apziņu, kura neatbilst šī laika Latvijas attīstības perspektīvai.
RL: Bet kāpēc tev nepatīk, ka es to saucu par zemi attīstītu?
Pīlēns: Tas ir, no kura punkta skatās.
RL: Tad skatāmies no nākotnes perspektīvas, kā tu piedāvā.
Pīlēns: Tad man patiktos formulējums “ar nepietiekamu”.
RL: Ar nepietiekami attīstītu.
Pīlēns: Vienkārši ar nepietiekamu apziņu, “attīstītu” liekam malā.
RL: Proti, vadošos amatos valstī ir cilvēki ar nepietiekamu individuālo apziņu.
Pīlēns: Ar nepietiekamu apziņas līmeni, kas nepieciešams Latvijas nākotnei.
RL: Bet tas ir tāds politkorekts veids kā pateikt, ka valsti vada muļķi.
Pīlēns: Nē, tā es neteicu. Es saku to, ka mums jāiet evolucionāras ne revolucionāras attīstības ceļš un būtu labi šos procesus mākslīgi nebremzēt. Bet nācijas vadītāji, kas ir mazāk gatavi lieliem nākotnes izaicinājumiem nekā pati nācija, darbojas kā bremze. Visos vēstures laikos, to es arī savās lekcijās mācu, augsts individuālās apziņas līmenis ietekmē kolektīvo līmeni un parauj to uz augšu. Tas ir līdzīgi kā ar svešvalodām. Biju Indijā, un tur bija jārunā angļu valodā. Un parasti indiešiem tā angļu valoda ir samērā švaka, un pēc brīža tu konstatē un brīnies, ka arī pats runā ļoti švakā angļu valodā. Bet tad tu satiec kādu angļu pāri turpat uz taciņas, un tava valoda uzreiz uzlido augstāk. Ar to es gribu teikt, ka ar sabiedrību ir jārunā nedaudz sarežģītākā valodā, nekā viņa saprot. Bet mēs neraujam to kolektīvo apziņu uz augšu.
RL: No vienas puses, tas izklausās pēc reklāmas rullīša tavām nodarbībām.
Pīlēns: Mums kurss ir pilns, tā kā vari…
RL: Tātad reklāmas rullītis ir lieks. (Smejas.)
Pīlēns: Nav nepieciešams, jā.
RL: No otras puses, tas izklausās pēc hiperkritiskas attieksmes pret šobrīd pie varas esošajiem.
Pīlēns: Tas jau skan tā kā tuvāk. Es gribētu teikt, ka ir silts.
RL: Tad principā valsti varētu glābt, ja tev ar Juri būtu iespēja pacelt viņiem to individuālo apziņu uz augšu.
Pīlēns: Daži politiķi pie mums ir bijuši, un pēc tam viņi nemaz neizskatās slikti ne savā rīcībā ne komunicējot ar sabiedrību televīzijā, ne kur citur. Varētu būt vairāk, jā.
RL: Bet redzi, te jums vajadzētu tomēr rādīt zināmu nesavtības un patriotisma paraugu un, neskatoties uz to, ka kursi ir aizpildīti, varētu priekš valsts vadītājiem izdarīt izņēmumu un viņiem piedāvāt šādu īpašu iespēju paaugstināt savu apziņas līmeni.
Pīlēns: Tā jau nav, ka ierēdņiem netiek lasīti šādi kursi.
RL: Ierēdņiem – jā, bet runa ir par augstāko valsts aparāta ešelonu. Varbūt, ka to jums vajadzētu padarīt par savu aprūpes objektu. Par savu draudzi!
Pīlēns: Nu nezinu, nezinu... Mainām tēmu.
RL: (Abi smejas.) Nē, nu man viņu gribējās davest līdz kaut kādam rezultātam…
Pīlēns: Nē, saproti, šis jautājums ir baigi nopietns un nevar jau tikai kritizēt valdību. Valsts spēja domāt par nākotni jau ir atkarīga no tās sadejošanās: leģitimitāte un autoritāte no varas puses un spēja līdzatbildīgi uzņemties to savu lomu no sabiedrības puses. Un šobrīd mēs nespējam nodrošināt ne vienu, ne otru, tas ir tas trakums. Tas ir tas pilnīgais trakums, ka mēs nespējam domāt pat sugas saglabāšanās kategorijās.
RL: Par sugu tu šeit sauc uzņēmējus vai tautu, vai ko?
Pīlēns: Nu, šinī gadījumā to, ko es uzskatu par saglabāt nepieciešamu: tā ir tauta, nācija, sabiedrība un valsts.
RL: Parunājoties ar cilvēkiem, kas 90. gados bija aktīvi politikas un piepolitikas aprindās, man kļuva skaidrs, ka neviens, izņemot dažus retus gadījumus, retrospektīvi neatzīst savas kļūdas. Mēs, politiķi, darījām, ko varējām. Bija tautas spiediens, vēl kāds tur spiediens… Neviens nav kļūdījies. Vai tu vari paskatīties kritiski arī uz savu iesaisti tajā visā?
Pīlēns: Protams. Būtu man tolaik bijusi šodienas gudrība, es būtu daudz, daudz agresīvāk iestājies par tām vērtībām, par kurām iestājos. Par reģionālo politiku, piemēram.
RL: Un par ko vēl tu būtu iestājies stingrāk?
Pīlēns: Nu, es nezinu, kā mēs būtu varējuši izvairīties no Tautas partijas degradācijas, tur jau faktiski viņas dibinātājam jāuzņemas liela atbildība. Bet šāda konservatīva partija, kāda tā bija sākumā, šajos laikos ārkārtīgi noderētu – partija ar ļoti platu pārstāvniecību gan reģionāli, gan intelektuāli, gan ar ierēdniecības iesaisti. Tad mēs būtu pavisam citā pozīcijā. Bet nu ir, kā ir. Un, ja konservatīvismu tagad savā karogā pārņēmusi partija kuras rīcībā un uzstādījumos es redzu vairāk anarhistiskas nekā konservatīvas politikas iezīmes, tad, protams, konservatīvisma jēdziens Latvijā ir degradēts uz ilgu laiku.
RL: Tu Jauno konservatīvo sauc par anarhistisku?
Pīlēns: Nu, es tur nevienu konservatīvu elementu pagaidām vēl neesmu atradis, bet anarhiskus elementus pietiekami daudz.
RL: Es būtu tev ļoti pateicīgs, ja tagad, izgājuši daudzus tēmu lokus, mēs atgrieztos pie tā, kādu skaidrību tu ieguvi par savu dzīves uzdevumu.
Pīlēns: Opā.
RL: Tātad kaut kādā brīdī tu intuitīvi saprati, kas ir tavas dzīves uzdevums. Es arī gribētu atklāt savu dzīves uzdevumu. Es esmu apmaldījies pusmūža vīrietis, kurš atnāk pie tevis pēc padoma. Kā man rīkoties, ko man darīt? Nu, izņemot to, ka man derētu atnākt pie tevis un Jura uz nodarbībām.
Pīlēns: Es domāju, ka tas palīdzētu.
RL: Nē, protams! (Abi smejas.)
Pīlēns: Pats varētu atrast to savu dzīves uzdevumu! (Smejas.) Es domāju, ka mans uzdevums arī šodien ir virzīt kaut kādus procesus, kuri man liekas jēgpilni un vērtīgi. Vai tas būtu Integrālās izglītības institūts, ko mēs savulaik ar Juri radījām, vai Ola Foundation, ko mēs tagad ar Ilzi taisām.
RL: Piedod, ar ko atšķiras Integrālais institūts no Olas fonda?
Pīlēns: Integrālais institūts ir izglītības vienība, kas nodarbojas ar izglītības programmām Jura Rubeņa vadībā.. Ola Foundation ir infrastruktūras projekts, telpu komplekss, mājvieta integrālās izglītības programmām, bet ne tikai. Tā būs mājvieta arī mākslas, mūzikas, filozofisku diskusiju, kultūrizglītojošu programmu un arī modes, gastronomijas izpausmju vieta. Tur ir daudz vairāk kas iekšā.
RL: Bet tas viss ir vēl ieceres stadijā.
Pīlēns: Nē, ēka tūlīt būs gatava. Kaut kad pavisam drīz būs pieņemšanas komisija un atliks tikai to visu iedarbināt.
RL: Es zinu, ka Rīgas centrā ir pieci miljoni neaizņemtu kvadrātmetru. Tas, ka stāv ēka, vēl neliecina, ka viņā kaut kas notiek.
Pīlēns: Nē, skaidrs, bet tā ēka ir manifests. Arī no arhitektūras, no funkcionalitātes viedokļa.
RL: Vai es pareizi saprotu, ka sadarbībā ar Juri tava ideja ir izaugusi un Integrālās izglītības institūts nu jau pārtapis par mazu daļiņu tavā lielajā…
Pīlēns: Nē, es pēc savas būtības esmu tāds kā sarežģītu projektu, konceptu attīstītājs, man interesē attīstīt lietas un nolikt tās uz kājām. Un Integrālās izglītības institūts ir nolikts uz ļoti stabilām kājām gan saimnieciski, gan vadības ziņā, gan organizatoriski. Viņam tūlīt būs arī mājvieta.
RL: Tā sacīt, šite izdarīts, ejam tālāk.
Pīlēns: Ejam tālāk, tieši tā. Ola Foundation ir nākamais līmenis, sarežģītāks…
RL: Piedod, es šorīt izlasīju olafoundation.lv to sākuma ierakstu vai manifestu un nodomāju: nu, labi, tāpat kā jebkurā utopiskā kustībā vispirms ir jāiezīmē horizonti – sasniegt tos principā nevar, bet nu iezīmējam tādu horizontu. Saki, vai kaut kas no šiem vārdiem ir gatavs pārvērsties arī par reāliem notikumiem, procesiem?
Pīlēns: Protams, ļoti daudz kas.
RL: Ja tas nav noslēpums, varbūt tu varētu pacelt kādu stūrīti no tā aizkara?
Pīlēns: Šobrīd resursi ir koncentrēti uz infrastruktūras izbūvi. Kad mājvieta ir gatava, tad resursi tiek iedarbināti šīs brīvās mājas idejas iedzīvināšanā. Un tad aiziet tās programmas. Integrālās izglītības institūts ar to savu projektu, jau ir palaists. Mākslas tēmas tūlīt pat ies vaļā, tāpat arī mūzikas projekti, diskusiju telpa.
RL: Saki, vai tava iesaistīšanās politiskajā dzīvē ir devusi kādas priekšrocības tavam biznesam?
Pīlēns: Ja tu domā to primitīvo, izdevīguma līmeni, tad teikt, ka pilnīgi nē...
RL: Tas nebūtu godīgi.
Pīlēns: Tas nebūtu godīgi, jā. Iesaistīšanās politikā man kā uzņēmējam ir noteikti devusi iespēju iepazīties ar politisko domāšanu, ar procesiem uz laika ass, ar ātrumu, kādā tiek risināti jautājumi. Tas ļauj tev profilēt to savu uzņēmumu, izejot no šiem faktoriem. Tu vari saprast, ka ir tādi jēdzieni kā “politiskā atriebība”. Tas viss izrādījās ļoti noderīgi, arī pieņemot lēmumus iziet eksporta tirgū, kas nu jau ilgu laiku ir mūsu kompānijas pamatbizness..
RL: Kādā veidā šī pieredze tev palīdzēja panākt to, ka UPB ceļ Valsts Drošības dienesta ēku?
Pīlēns: Pirmkārt, ja tu esi 30 gadus darbojies ar relatīvi tīru vesti, ja tā var teikt, tad skaidrs, ka tu iekļūsti to nedaudzo uzņēmumu kategorijā, kam ir tā saucamais industriālais sertifikāts. Otrkārt, ja tev ir kompetences būvētas pietiekami platas – no projektu vadības līdz betona tehnoloģijām –, tad nav nemaz tik daudz to uzņēmumu, kas to spēj nodrošināt. Treškārt...
RL: Paga, Latvijā ir tikai viens tāds uzņēmums?
Pīlēns: Nē, nav viens, bet nav arī daudz. Tagad, pēc visiem skandāliem, kādi ir bijuši... Uz Liepājas cietumu tagad ir tikai divi pretendenti: Citrus un UPB. Abiem ir šie sertifikāti. Un treškārt, protams, lai tu būvētu tādu lielu ēku, sarežģītu arī no projekta vadības viedokļa, tev ir jābūt gan vadības kompetencēm, gan arī finansiālai spējai menedžēt procesus un ar garantiju izpildīt visas saistības. Tā ka laimes lācis mums tur blakus nav staigājis.
RL: Nē, bažas ir nevis par laimes lāci, bet par to, ka nākas norēķināties ar valsts politisko vadību kaut kādā publiski neredzamā veidā, lai kļūtu par…
Pīlēns: Tas, kas šobrīd notiek būvniecības nozarē ar visu materiālu cenu kāpumu, enerģijas cenu kāpumu, globālo piegāžu ķēžu nefunkcionēšanu, darbaspēka pieejamību Covid noteikumu apstākļos ir ļoti nopietns izaicinājums no menedžmenta viedokļa. Tici man.
RL: Pieļauju, ka tā. Noslēgumā es nevaru neuzdot dažus, manuprāt, svarīgus jautājumus par apziņu. Saki, vai tev ir iespējams pašam zināt, kādā attīstības stadijā ir tava apziņa?
Pīlēns: Ja mēs paņemam grāmatu “Dievs 9.0”, tad tur pašā sākumā ir tāds jautājumu bloks. Tu vari iziet tiem cauri un uzzināt, kurā no Kena Vilbera formulētajiem deviņiem līmeņiem tu esi.
RL: Un kurā līmenī tu esi?
Pīlēns: Es esmu okei līmenī. (Abi smejas.)
RL: Nu labi, tātad tu vadies no Kena Vilbera klasifikācijas...
Pīlēns: Nē, man tas vienkārši bija interesanti. Es negribu sevi nekur ieklasificēt, bet man ir interesanti, ka kāds ir radījis metodi, kas palīdz drusciņ saprast, kur tu atrodies ar savu reālo dzīves pieredzi.
RL: Saki, kādu lomu tavas apziņas ainavā spēlē nāves neizbēgamība?
Pīlēns: Nu kā, pirmkārt, viņa ir klāt.
RL: Tu ar viņu rēķinies?
Pīlēns: Es ar viņu rēķinos. Un es saprotu, ka nevaru nevienu dienu pa tukšo nodzīvot. Jo tas deadline… Kaut kad viņš ir. Un tas nozīmē, ka vienkārši izniekot dienu pa tukšo...
RL: To tu nevari atļauties.
Pīlēns: Negribu atļauties. Es varu atļauties, bet negribu.
RL: Vai tavā izpratnē par tavas apziņas dzīvi jelkādā veidā ir palīdzējušas psihoaktīvas vielas?
Pīlēns: (Smejas.) Nu, ja vīns ir psihoaktīva viela...
RL: Arī vīns ir.
Pīlēns: Tad vīns ir palīdzējis. Tālāk es neesmu gājis.
RL: Līdz ajavaskai un bufo neesi nonācis?
Pīlēns: Nē, nē, nē. Tas nav priekš manis. Es eksperimentēju ar dzīves notikumiem un izaicinājumiem. Tas ir daudz labāk.
RL: Kaut kādos laikos ziemeļu puslodē cilvēki psihoaktīvu vielu vietā izmantoja bungas.
Pīlēns: Nu, bungas pie tās pašas mūzikas vien pieder. Tas man ir tuvāk. Piemēram, kad es aizbraucu uz Vāciju, es pirmās dienas ielieku ausīs Brukneru vai Māleru, vai Vāgneru un eju dabā ar tempu, kas nav lielāks par pieciem kilometriem stundā. Pēc tam es izlasīju Kānemana grāmatā “Domā ātri, domā lēnām”, ka šis ir tas pareizais ātrums… Ja tu ej pa vietu, ko tu pazīsti, tu enerģiju nekoncentrē uz savu drošību. Ja tu brauc ar riteni, tev atkal enerģija aiziet prom, tev tā jākoncentrē. Un tas iešanas ritmiskums ir sava veida mantriskums. Tad tev viss ir pierasts, tev mūzika skan ausīs, pieņemsim. Tas veicina tavu nonākšanu šajā te (nosit knipi) apziņas stāvoklī, kad tev saslēdzās tur tā zemapziņa, ka uzpeld augšā vajadzīgais.
RL: Saki, vai tev ir kaut kāds tēls tam, kas ar tevi notiks pēc nāves?
Pīlēns: Ne tēls, bet man ir tāda interesanta paļāvība pēdējā laika zinātnes pētījumiem un atziņai, ka kaut kādā dziļākajā līmenī matērija un enerģija ir viens un tas pats. Un, ja tas ir viens un tas pats, tad visas šitās formas, ko mēs te redzam, arī ir tas pats. Tas ir līdzīgi kā būvniecībā – ir tā materiāla noguruma robeža. Pat stikls ar laiku noslīd, metāls ieliecas un tamlīdzīgi. Tātad tas nozīmē, ka mūs kaut kas tur kopā zināmu laiku, līdz veidojas materiāla nogurums. Bet pēc tam, ja enerģija un matērija ir viens, mēs esam enerģija.
RL: Sarunas sākumā tu pieminēji dvēseli, un es izteicu cerību, ka varbūt mēs līdz dvēselei nonāksim. Vai tavos priekšstatos par to, kas tevi satur kopā, jēdzienam “dvēsele” ir kāda nozīme?
Pīlēns: Domāju, ka jā.
RL: Vai tas, kas tevi satur kopā, ir dvēsele?
Pīlēns: Jā.
RL: Un tad pēc nāves paliks nevis enerģija, bet dvēsele. Jeb dvēsele arī ir enerģija?
Pīlēns: Dvēsele ir kaut kas lielāks. Man liekas, ka dvēsele mums būtībā ir visiem viena.
RL: Ā, tu esi averoists.
Pīlēns: Nu es nezinu visus tos nosaukumus. (Abi smejas.) Bet es uzticos tam, ka tad, kad tevis vairs nav, paliek enerģija. Kā tā enerģija, tā lielā pasaules dvēsele mūs tur formē tālākiem notikumiem, jau vairs nav mūsu ziņā.
RL: Šeit tavs ģenētiskais kods ir klātesošs katrā šūnā. Kā tu domā, vai pēc nāves tā enerģija arī nesīs, nu, nosacīti, Ulda Pīlēna kodu?
Pīlēns: Nē, nav viņai vajadzības.
RL: Viņa atbrīvosies no...
Pīlēns: (Smejas.) Varbūt. Nē, mēs esam tikai mirklis, un mēs par daudz koncentrējamies uz sevi, uz šo mirkļa mūžību, ja tā var teikt. Nav nevienam vajadzības nest Ulda Pīlēna kodu tālāk kaut kādā citā enerģētiskā līmenī. Tur lai tā enerģija dara to, ko tā lielā dvēsele grib, lai viņa dara.
RL: Saki, kas ir pats svarīgākais, ko tu savā dzīvē esi sapratis?
Pīlēns: Ka ir forši, ka es neesmu galējā instance visam.
Ar arhitektu un uzņēmēju Uldi Pīlēnu sarunājas Arnis Rītups
Saruna oriģināli publicēta Rigas Laiks.
