D. L.: “Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli - tā es varētu teikt par savām gleznām. Pavasarī gleznoju rudeni, rudenī - vasaru, ziemā - pavasari, un visu laiku ir brīnišķīgi. Gaisma, materialitāte un mūžīgās pārmaiņas dabā ir tas, ko mēģinu aptvert vizuāli.”
Izcilā latviešu gleznotāja Dace Lielā ir viena no retajiem mūsdienu Latvijas māksliniekiem, kas savu māksliniecisko vēstījumu konsekventi veido ainavas žanrā, vienlaikus saglabājot ciešu saikni ar laikmetīgās mākslas procesiem. Māksliniece pati labprāt sevi dēvē par dabas gleznotāju, tomēr no jēdziena “ainava” ir grūti izvairīties - īpaši Latvijas kultūras kontekstā, kur ainavai ir nozīmīga vieta gan vizuālajā mākslā, gan kolektīvajā identitātē.
Ainava vēsturiski ieņem būtisku vietu latviešu glezniecībā. Par nozīmīgu latviešu ainavas glezniecības aizsācēju uzskatāms Jūlijs Feders (1838-1909), savukārt Vilhelms Purvītis (1872-1945) ir viens no izcilākajiem Latvijas ainavistiem un nacionālās ainavas glezniecības veidotājiem. Lai gan ainavas nozīme dažādos mākslas attīstības posmos ir mainījusies, šis žanrs ir izrādījies pārsteidzoši dzīvotspējīgs. Tas ir spējis pastāvēt arī laikā, kad vairākkārt ticis apšaubīts pats glezniecības žanru un tradicionālo mākslas formu turpinājums. Arī mūsdienās ainava piedzīvo pārliecinošu atgriešanos, tostarp jaunākās paaudzes mākslinieku praksē.
Daces Lielās pievēršanās ainavai, īpaši ņemot vērā viņas radošās darbības attīstību no 20. gadsimta 80. gadu postsociālisma pieredzes un 90. gadu postmodernisma, var uzskatīt par likumsakarīgu viņas mākslinieciskās identitātes veidošanās procesu. Laika gaitā ainava ir kļuvusi par vienu no būtiskākajiem Daces Lielās mākslas raksturojumiem. Mākslinieces regulāri veidotās izstādes ļauj sekot viņas radošajai attīstībai un pamanīt, kā laika gaitā mainās gan gleznieciskie paņēmieni, gan attieksme pret dabu. Pievēršanās ainavai pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par vienu no centrālajiem Daces Lielās daiļrades jautājumiem.
Dace Lielā glezno ikdienišķas dabas ainas, pļavas, brikšņus, mežmalas, lauku ainavas, dīķus un jūras krastus. Māksliniece nemeklē iespaidīgas vai eksotiskas vietas. Viņas uzmanības lokā ir šķietami prozaiska Latvijas ainava, tāda, kas atrodas mums līdzās un kurai nav nepieciešams romantisks vai izskaistināts skatījums. Šo darbu raksturu nosaka lakoniska kompozīcija: plaši krāsu laukumi veido telpas struktūru, savukārt triepieni un krāsas uzklājuma daudzveidība piešķir ainavai kustību un ritmu. Daces Lielās glezniecībai raksturīgais tonālais risinājums ļauj radīt telpiski un atmosfēriski piesātinātu vidi, kas iedarbojas uz skatītāju nevis ar ārēju dramatismu, bet ar niansētu noskaņu. Īpaša nozīme mākslinieces glezniecībā ir ūdenim - jūrai, ezeriem un dīķiem. Ūdens virsma kļūst par telpu, kurā iespējams vērot gaismas, krāsas un atmosfēras nepārtrauktās pārmaiņas. Šo iespaidu rada niansētas tonālās pārejas, gaismēnu attiecības un virsmas gleznieciskā materialitāte. Lielās radošā iedvesma balstās apkārtējās vides vērojumā, taču viņas darbi nav vienkārši redzētā dokumentācija. Lai arī atsevišķos darbos iespējams sajust fotogrāfisku precizitāti, gleznieciskais tēls veidojas no redzētā, piedzīvotā un atmiņā saglabātā. Ainava kļūst par personisku pieredzi, kas pārveidota glezniecības valodā.
Kur slēpjas Daces Lielās mākslas popularitātes fenomens mūsdienu Latvijas mākslā?
Šķiet, ka Dacei Lielajai ir izdevies izveidot mūsdienīgu ainavas tēlu, kurā Latvijas skatītājs spēj atpazīt savu dzīves telpu. Viņas gleznotās ainavas nav monumentālas un nepretendē uz cildenumu. Tās ir atturīgas, lakoniskas un bez patosa. Tieši šī attieksme ļauj skatītājam tajās ieraudzīt kaut ko personisku un pazīstamu. Jēdziens “kanons” parasti saistās ar vispāratzītām vērtībām, paraugiem un kultūras nozīmīgumu. Daces Lielās mākslā tas iegūst nedaudz citu nozīmi. Māksliniece izvairās no patētikas un romantiskas jūsmošanas par dabu, un šī atturība kļūst par vienu no viņas glezniecības būtiskākajām kvalitātēm. Emocionālo iedarbību rada nevis sižeta dramatiskums, bet kolorīts, gaisma, tonālās attiecības un gleznieciskā materialitāte. Skatītājs tiek aicināts nevis uz konkrētas vietas atpazīšanu, bet uz pieredzi - apstāties, vērot un sajust ainavu.
Aplūkojot Daces Lielās mākslu kanona kontekstā, var secināt, ka viņas darbos sastopamas tās ainavas glezniecības vērtības, kas laika gaitā kļuvušas nozīmīgas Latvijas vizuālajā kultūrā. Vienlaikus māksliniece šo tradīciju pārveido, atsakoties no idealizēta Latvijas dabas tēla un pievēršoties tās ikdienišķajai, nepieradinātajai klātbūtnei. Attiecīgi Daces Lielās glezniecība ne tikai turpina latviešu ainavas tradīciju, bet arī veido tās mūsdienīgu versiju - ainavu, kurā atpazīstama šodienas Latvijas pieredze. 2021. gadā Latvijas kultūras kanons tika papildināts ar ainavas sadaļu. Latvijas kultūras kanons ir izcilāko un nozīmīgāko Latvijas kultūras vērtību kopums. Tajā iekļautas vērtības, kas raksturo Latvijas kultūru dažādās jomās un veido būtisku Latvijas iedzīvotāju kultūras pieredzes un piederības izjūtas daļu.
“Ainavu dārgumi ir vietas un teritorijas Latvijas laukos, ciemos un pilsētās, kas tiek uzskatītas par īpašām Latvijas vērtībām, neatkarīgi no to aizsardzības statusa un diženuma. Tās ir ainavas, kas apstādina ikdienas steigu un ko vēlamies piedzīvot atkārtoti. Tās satur īpašu vēstījumu, ko vēlamies ierakstīt Latvijas vēsturē un nodot bērniem un mazbērniem.”
Daces Lielās māksla atgādina par pieredzes un sajūtu nozīmi laikā, kad ikdienas uztvere kļūst arvien pragmatiskāka un straujāka. Viņas glezniecība piedāvā iespēju apstāties un no jauna ieraudzīt to, kas atrodas mums līdzās. Ainava šeit nav tikai dabas attēlojums – tā kļūst par piederības, atmiņas un identitātes telpu. Tieši šajā aspektā meklējama arī Daces Lielās mākslas īpašā pievilcība. Viņas gleznās skatītājs var atpazīt ne tikai konkrētu Latvijas ainavas fragmentu, bet arī sev pazīstamu sajūtu – vietu, gaismu, gadalaiku vai noskaņu. Šī atpazīstamība padara ainavu personisku un vienlaikus ļauj tai kļūt par plašākas, kopīgas kultūras pieredzes daļu.
Par darbu sēriju “Palu ūdeņi” izstādē “Gleznas” 2019. gadā Dace Lielā tika nominēta Purvīša balvai. Darbu sēriju raksturojot, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis to saistīja ar pilsētnieka un urbānās kultūras patērētāja izraušanos no antropocentriskās un tehnogēnās vides, lai sastaptos ar dabas klātbūtni. Fragmentārais dabas tēls viņa vērtējumā pārtop vienotā vēstījumā, kura nozīmi pastiprina laikmeta konteksts – pieaugošā apziņa par dabu kā vienu no būtiskākajām vērtībām globālo klimata pārmaiņu laikā.
Diāna Barčevska
mākslas zinātniece
