Vai ir iespējams Bauhaus 2? Saruna ar arhitektu un uzņēmēju Uldi Pīlēnu
Šī gada sākumā – globālās pandēmijas un Bauhaus simtgades inspirēta, Eiropas Savienība nāca klajā ar jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīvu, kuras mērķis ir “veidot sadarbības telpu nākotnes dzīvesveida radīšanai, apvienojot mākslu, kultūru, sociālo iekļaušanu, zinātni un tehnoloģiju.” Par nepieciešamību piešķirt jaunu apveidu šodienai, ievietot mākslu, filozofiju un tehnoloģiju vienotā kontekstā, radīt jaunu skolu, kas veicinātu radikāli jauno/citādo – pēdējā laikā runāts daudz.
Vai Bauhaus 2 ir iespējams, vai to var izveidot no “ārpuses” un vai pasaulē, kas pamazām rāpjas arā no pandēmijas, ir priekšnoteikumi, lai šāda iniciatīva varētu rasties? Par to visu sarunā ar Uldi Pīlēnu, Bauhaus cilvēku pēc būtības un pārliecības. Uldis studējis Bauhaus Veimārā, piedalījies Bauhaus kolikvijos un ir arī vairāku Bauhaus veltītu publikāciju autors. Kā saka viņš pats: “Savā pieejā es esmu klasisks Bauhaus produkts.”
Līdz ar pandēmijas sākumu daudzi mūslaiku spožākie prāti ir pieminējuši nepieciešamību pēc jauna Bauhausa vai jaunas Blekmauntinas koledžas, jo ir skaidrs, ka vienīgais risinājums šī brīža krīzei un ilgtspējīgai nākotnei, ir mijiedarbībā. Sintēzē, kur zinātne nonāktu dialogā ar filozofiem, māksliniekiem, arhitektiem, senlaiku zinībām, politiķiem, reliģiskajiem līderiem utt. Interesanti, ka šo ideju ātri uzķēra arī Eiropas Savienība, Briseles gaiteņos sākot runāt par jauno Bauhaus – jau kā apzināti virzītu iniciatīvu. Vai tu uzskati, ka pastāv iespēja un nepieciešamība radīt 21. gadsimta Bauhaus ekvivalentu un vai šis ir īstais veids, kā to darīt?
Šībrīža Eiropas Savienības iniciatīva par jauno Bauhaus manā izpratnē nav nekas cits kā reakcija uz Bauhaus 100. gadadienas jubileju. Un es domāju, ka pietiekami daudzi radoši cilvēki Eiropā ap šo jubileju būvē ne tikai savus mazos biznesiņus, bet arī kaut kādas konceptuālas lietas savām nākotnes nodarbēm saistībā ar sponsoru, šajā gadījumā Eiropas Savienības naudām. Līdzīgi kā Eiropas Savienības himnas gadījumā, kur Šillera dzejolī “Priekam” ietverts – “visi cilvēki top brāļi,” šī iniciatīva ar Bauhaus fonā ir uzķerta kaut kur radošajā vidē, nonākusi dzirdīgajās ausīs Briseles koridoros, kur vienmēr, vismaz formāli, tiek atbalstītas aktuālas sociāli kulturālas tēmas.
Taču šai iniciatīvai nav saknes. Ja oriģinālajam Bauhaus bija sociālas un politiskas saknes - Veimārā un Van de Veldes amatniecības skolā, un 1919. gadā tam bija konkrēts revolucionārs fons (sacensība starp politiskajiem spēkiem kreisajā un labējā sektorā utt.), tad šobrīd tāda nav. Ir tikai šī Bauhaus simtgade.
Ja oriģinālajam Bauhaus bija sociālas un politiskas saknes - Veimārā un Van de Veldes amatniecības skolā, un 1919. gadā tam bija konkrēts revolucionārs fons (sacensība starp politiskajiem spēkiem kreisajā un labējā sektorā utt.), tad šobrīd tāda nav. Ir tikai šī Bauhaus simtgade.
Turklāt ir mainījušies mērogi, un problēmām ir pilnīgi cits līmenis. Tās ir jau vispasaules problēmas un jau no paša sākuma paģēr domātājus, kas pēc būtības sagatavo Bauhaus 2 ideju kā jaunās pasaules izdzīvošanas ideju. Nevis vairs dzīves telpas, bet izdzīvošanas ideju.
Patlaban nav šī kopīgās mājas jēdziena, kas 1919. gadā bija Bauhaus 1 – ar nacionālo ideju Vācijai vai, jau drusku plašākā mērogā, Eiropai. Šobrīd mērogs ir paplašinājies līdz pasaules mērogam, tas ir kā sūna, kas izstiepusies uz malām – līdz ar to mums ir ļoti daudz perifērijā sadalītu aktivitāšu, bet kodolā nav šīs kopīgās mājas idejas. Savukārt, kamēr tā nenokļūs apziņā, nenotiks arī šī materiālā transformācija kopīgās mājas idejā.
Patlaban esam vēl tikai sagatavošanas fāzē, nosacīti Henrija Van de Veldes laikā. Esam paaudze, kas izdzīvo ko līdzīgu toreizējai situācijai. Estētika vēl ir vecā, bet tehnoloģijas jau ir jaunās. Mēs spējam kaut ko panākt, taču tad nāks šī te nākamā paaudze – līdzīgi kā Van de Veldem sekoja Valters Gropiuss ar savu komandu, kura spēs savienot nākotnes estētiku ar šodienas jaunajām tehnoloģijām, kuras pagaidām spēj atražot arī veco estētiku. Un tad, iespējams, veidosies šī pasaules kā kopīgās mājas ideja; veidosies šīs saknes uz iekšu, kas jebkuru perifērijas tēmu filozofiski padarīs atkarīgu no pasaules kopsadzīvošanas epicentra. Tad arī var rasties šī jaunā Bauhaus ideja. Bet dabīgā veidā. Taču šim visam ir nepieciešams vairāk laika, to nevar atrisināt ar kaut kādu ierēdņu izdalītu naudu. Tā lietas neiedzīvojas, tā var tikai uztaisīt vienu konkrētai tēmai veltītu izstādi.
Nav arī epicentra, kur kaut kas tāds veidojas. Manuprāt, tās būs iniciatīvas dažādās pasaules malās. Un visvairāk tās, manuprāt, nāks no vietām, kur jau ir izstrādājušies savveida integratīvie klāsteri. Sevī apvienojot gan filozofiju, estētiku, mākslu un kultūru, gan ekonomiku, tehnoloģijas un kapitālu, kas šīs idejas spēj pacelt pēc būtības. Vienlaikus iemiesojot arī sabiedriski politisko atbildību, ne tikai pret savu nacionālo ietvaru, bet pret cilvēci kā tādu.
Taču tas, ka mums vēl ir ceļš priekšā, nenozīmē, ka šī ideja nav ceļā. Tā ir ceļā. Jo pēc būtības, līdzīgi kā Bauhaus 1 idejas radās uz revolucionāra fona Eiropā (brūkot Krievijai, Vācijai, Austro-Ungārijas impērijām un veidojoties nacionālām valstīm), arī šobrīd veidojas dažādi noslāņojumi, cirkulē gan nacionālas, gan internacionālas idejas, kreisas, labējas, intelektuāļi apmainās vīzijām utt. Tas viss – šī te nosacīti revolucionārā situācija ir, bet vienlaikus mums ir citādi mērogi, citāda tehnoloģiskā bāze, citāds komunikāciju ātrums. Būtībā šī augsne Bauhaus idejām ir, neatkarīgi no tā, ko Brisele domā un finansē.
Bet tas pilnīgi noteikti nebūs Bauhaus 2.
Nē, jo tas vienkārši tā nevar būt. Var būt tā pati pamatbāze - integratīvā ideja ap kopējās mājas ideju, kas kļūst arī par saknes līniju, bet sabiedriski politiskā fona un vajadzību ziņā tas ir pilnīgi cits mērogs. Cits lielums.
Un arī globāli cits nospiedums.
Jā, un manifestēšanās mirklī tam arī tādam būs jābūt. Ja Bauhaus 1 bija – ja mēs to tā varam definēt formāli estētiskajā izpratnē – Eiropas inteliģences kustība, būtībā nišas kustība, tad šai jaunajai idejai jābūt vismaz pasaules inteliģences nišas kustībai. Ja tolaik Bauhaus 1 idejai pilnīgi pietika ar Eiropas kontekstu, šodien Eiropas konteksts ir par mazu, lai kaut kas tāds rastos. Ja tolaik dominance bija sociālais un kultūras fons, bet netika vēl runāts par ekoloģiju, transformatīviem procesiem pasaulē un apziņas tematiku, tad šodien aktuāli gan ekoloģijas jautājumi, gan dabas un sabiedriski politiskās erozijas procesi. Būtībā šī kopaina ir daudz kompleksāka un no jaunā Bauhaus paģēr arī daudz kompleksākas atbildes.
Un tā noteikti nav masveida kustība. Līdz masveidībai tur vēl ir ļoti tālu.
Tu pieminēji šos atsevišķos klāsterus. Vai tev ir sajūta, kur kaut kas tāds šobrīd varētu izšauties, vērojot pasaules procesus?
Ņemot vērā, ka mēs dzīvojam Eiropā, man, protams, gribētos cerēt, ka tas notiks šeit, jo neviens pasaules reģions nav tik tālu ticis dažādo cilvēcei nozīmīgo faktoru apvienošanā – vai tā būtu ilgstoša demokrātijas pieredze, urbanizācijas un vienlaikus tehnoloģiskā nolieguma pieredze (ja padomājam, cik daudz tehnoloģijas Eiropā ir viena otru nomainījušas). Tiesa, tas nenozīmē, ka kaut kas nevar notikt Japānā, bet ievērojami lokālāk. Jeb ASV, ņemot vērā, ka būtisks faktors ir arī resursi un spēja visas šīs idejas iznest pasaulē. Tālab pilnīgi iespējams, ka tieši ASV būs šis otrs epicentrs. Īpaši tagad, kad pēc Trampa ēras visas šīs te straujās svārstības iznes dienas gaismā pietiekami daudz interesantu lietu. Ne tikai destruktīvas (rasisma problemātika utt.), bet arī tādas, kas varētu kalpot par augsni kaut kam jaunam. Katrā ziņā tas komponentu kopums Savienotajās Valstīs ir pietiekami liels.
Kādu tu šajā visā redzi Austrumeiropas lomu? Varbūt tieši šeit ir vispiemērotākā augsne.
Iespējams, Austrumeiropai varētu būt diezgan būtiska loma – dot savu pienesumu kopējās Eiropas transformācijā, lai pievienotos tiem procesiem, kas šobrīd notiek pasaulē. Pēdējos gados Eiropā daudz ko esam pazaudējuši un tālab jo svarīgāks ir šis uz priekšu, nevis atpakaļ vērstais skats. Šobrīd Eiropas lielā sāpe ir nesabrukt, nenokļūt atpakaļ nacionālos cietokšņos - Eiropas Savienības vārgās politikas dēļ. Ja tas izdosies, lai gan es šobrīd neredzu tādus spēkus uz politiskās skatuves, turklāt joprojām pastāv šis strīds starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, starp liberālām un autoritārām demokrātijas vērtībām un tamlīdzīgi, taču ja izdodas ar to tikt galā, mums kopumā ir gana labs placdarms, lai piedalītos šīs jaunās lietu kārtības izveidē. Nevienam citam nav ne tik spēcīgu humānisma tradīciju, ne vēsturiskās bāzes. Vismaz pēdējo 200 gadu griezumā. Katrā ziņā, šim filozofiskajam matērijas un reliģijas savienošanās procesam jaunā gadsimta redzējumā vislabākā augsne, nenoliedzami, ir Eiropā.
Taču, ja tu man jautā, cik tas ir reāli – nemāku teikt. Tāpat kā mūs, Latvijā, patlaban vada back-office politiķi, kas no turienes ir izauguši un attiecīgi iemieso šāda veida domāšanu, arī Eiropas Savienībā tā slūža šobrīd izlaiž cauri tikai back-office politiķus, kuri strādā nacionālajām valstīm, izmantojot šo eklektisko veidojumu “Eiropas Savienība”. Vai kaut kur radīsies pāri šim mērogam domāt spējīga, harizmātiska politika, kas nav autoritāra un kura vienlaikus nedrīkst nākt no Austrumeiropas, tas ir labs jautājums, uz kuru es šobrīd nevaru atbildēt. Patlaban aiz horizonta nav tāda cerības stara.
Protams, atceroties lietuviešu pēdējo uznācienu Venēcijas biennālē - jā, tajā revolucionārajā redzējumā, kā caur estētiku pasniegt kaut ko citādāku, tur mums noteikti būs vesela kaudze impulsu. Bet tas vēl nav tas klāsteris. Pagaidām tas vēl ir vienreizējs artefakts.
Raugoties uz jebkuru dzīves sektoru, visām lietām, ko mēs gribam evolucionāri attīstīt, kādam no sākuma ir jāsagatavo augsne. Ir jābūt šiem “dārzniekiem”. Un tikai tad – kā Veimāras gadījumā, no Van der Veldes sagatavotās augsnes var izdīgt Bauhaus, vai tikpat labi - arī reakcionārais virziens, kas atšķēlās no Bauhaus un 1930. gados ļoti strauji iegāja nacionālsociālistiskā formveides valodā.
Tas viss ir klātesošs, un atkarībā no tā, kā mēs veidojam augsni, ar ko to mēslojam, kā uzirdinām, dodam gaisu, skābekli, saules starus un kā par to rūpējamies, no tā praktiski arī izdīgst sēkla, kas tur ir ielikta iekšā. Un nav izslēgts arī, ka tā var būt šķērsām vai pilnīgi garām.
Ļoti svarīgi ir neaizmirst – un tāpēc man Bauhaus ideja patīk, arī sociālo komponenti. It kā tā ir ārpus formizveides, it kā tai nav nekāda sakara ar mākslu (tā gan ir tikai vienas skolas izpratne), bet sociālam elementam manā skatījumā – arhitektūrā, mākslā, pat mūzikā ir liela nozīme. Jo tas veido to intelektuālo bāzes fonu, kam mēs faktiski strādājam. Kas ir šīs vides saņēmējs, kāda ir viņa nobrieduma pakāpe, kādas ir viņa gaidas, cerības. Kāda ir tā vide, kurā šis jaunais produkts – vienalga, arhitektūra, dizains, māksla, ienāk.
Sociālam elementam manā skatījumā – arhitektūrā, mākslā, pat mūzikā ir liela nozīme. Jo tas veido to intelektuālo bāzes fonu, kam mēs faktiski strādājam.
Ne velti Bauhaus savulaik gāja grūti gan nosacīti mietpilsoniskajā Veimāras vidē, kas bija tā pirmais etaps, gan industriālajā Desavā, kur tika mēģināts ievilkt Bauhaus kreisā politiskā spārnā, tādējādi paredzot sabiedrības mazāk maksātspējīgās daļas vides uzlabošanas stratēģiju. Taču par daudz ievelkot kādu lietu politikā, vienmēr cieš gan politika, gan visa radošā vide, kas tajā tiek iesaistīta. Ne velti visa tā rezultātā sekoja Hannesa Meiera aiziešana uz Maskavu pēc tam, kad konflikts Desavā bija attīstījies līdz nejēdzībai. Tad nāca trešais Bauhaus periods Berlīnē, jau ar Ludvigu Mīsu van der Roe, kas bija izteikti formāls.
Būtībā Bauhaus organisma sociālā pieredze ir nelīst politikā par dziļu, jo tam vienmēr seko atsitiens. Un tā baudīgā proporcija, cik tālu mēs koķetējam ar politiku, cik tālu neļaujam mūsu vērtībām mainīties kaut kādas politikas ietekmē un cik lielā mērā šīs vērtības var ietekmēt politiku, tā ir smalka meistarība. Ļoti smalka līnija, par kuru vienlaikus nedrīkstam aizmirst.
Paraugoties simts gadu griezumā uz Bauhaus kļūdām, kā mēs varētu neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem varbūt uzkāpa oriģinālais Bauhaus. Un kuri tie, tavuprāt, varētu būt?
Objektīvi raugoties, vai Bauhaus varēja pastāvēt ilgāk? Nē. Bauhaus izdarīja visu iespējamo – nacisms jau šiverēja pa Vācijas ielām, kad Berlīnē vēl bija Bauhaus pēdējais bastions. Ierāvies formāli estētiskās kategorijās, lai nebūtu nekādā saistībā ar politiku. Bet tā, protams, ir naiva mūsu, cilvēku, kas kaut kādā mērā saistīti ar kultūru, pazīme, ka varēs neiesaistīties politikā. Tā nemēdz būt, jo politika jau iet kā zibens cauri visiem slāņiem. Mēs varam izlikties, ka mēs izvairāmies no politikas, bet arī tad mēs esam vienā no frontēm, kura palīdz vieniem nokļūt pie varas caur mūsu neitralitāti, piemēram.
Bauhaus šajā gadījumā izdarīja trīs izmisīgus mēģinājumus. Pirmais bija Veimārā - pašvaldības līmenī iedzīvināt jaunas estētiskas amatniecības kategorijas nākotnes lietām. Problēma, ar kuru Bauhaus saskārās jeb pirmā attīrīšanās cīņa, bija nevis pilsētas pašvaldībā, bet gan pedagogu vidē. Otrā attīrīšanās cīņa sekoja, kad estētiskie pamatprincipi jau bija atrādīti un guvuši starptautiskus panākumus, taču Veimāras pilsēta nespēja saprast, ko ar to iesākt un sāka mazināt budžetu. Proti, internacionāla doma sadūrās ar lokālu redzējumu par to, kas ir lokālas politikas uzdevums. Bauhaus savā filozofijā jau bija pāraudzis Veimāras amatniecības skolas uzdevumus, un bija impulss kaut kam lielākam nekā čaula, kas tam nodrošināja barības vadu.
Nonākot Desavā un kreisāk domājošā čaulā jeb savveida siltumnīcā, politika centās šo jauno estētisko domāšanu izmantot jau kā jaunās pasaules redzējumu. Līdz zināmam brīdim, kamēr atkal nemainījās lielākais politiskais fons, kas vairs nebija pilsētas Desavas, bet jau kopīgs Vācijas fons – komunisti un sociāldemokrāti sāka pakāpeniski zaudēt savas pozīcijas nacionālsociālistiem, un tādējādi arī tur šis viss beidzās ar tās čauliņas naudas plūsmas kancelēšanu. Tad, protams, Berlīne, kur mērogs gan bija lielāks un bija arī privāta skola, kas pati sevi spēja uzturēt, taču sabiedriski politiskais fons jau bija mainījies, estētika bija nostiprinājusies, taču pāris elementi jau bija atmiruši.
Sekoja Meiera desants uz Maskavu kopā ar virkni bauhausiešu, kuri nevarēja atdalīt šo te kreiso domāšanu, kas viņu izpratnē bija pārāka par formāli estētisko domāšanu. Savukārt Mīss van der Roe ar saviem kolēģiem estētiem pārcēlās uz ASV – jau uz lielāku mērogu, kurš daudz labāk sabalansējās ar starptautisko estētikas redzējumu. Un būtībā tikai no turienes un no tās pieredzes Bauhaus atgriezās Eiropā – 50. un 60. gados.
Jebkura revolūcija apēd savus varoņus. To mēs labi zinām arī no franču buržuāziskās revolūcijas laikiem. Tāpēc, ka pieteikums ir lielāks nekā tā adaptīvā spēja izdzīvot. Un Bauhaus 2 gadījumā mēs līdzīgā veidā sadursimies ar to pašu. Būs pieteicēji kaut ko pacelt, taču viņiem nebūs spēka to līdz galam iznest cauri. Un citi to paķers un nesīs tālāk kaut kādā savādākā, transformētā veidā. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi jau pašā sākumā ielikt šo pamatprincipu – pirmā Bauhaus integratīvo ideju, jo tad vairs nav problemātiski, ka to iespējams panest tikai šī brīža spēku robežās. Tas vairs neizplēnēs peripetijās un ies tālāk, pat ja šajā procesā transformēsies.
Interesanti, ka Eiropas Savienības iniciētajā konceptā klasiskais Bauhaus princips “forma seko funkcijai” ir zaudējis aktualitāti un tā vietā jaunais atslēgas vārds ir “ilgtspēja”, planētas ilgtspēja, valsts ilgstpēja...
“Forma seko funkcijai” bija ļoti perfekts un mērogā pareizs tā laika uzstādījums, jo parādīja, ko iespējams transformēt pasaulē, kas bija aiz loga 1919. gadā. Šodien, runājot par integratīvu pieeju, man patīk formulējums “forma seko apziņai.” Tas nozīmē, ka mūsu apziņas transformācijas ātrums ir tas, kas palīdz noformulēt šo nākotnes, tostarp arī estētikas un kultūras vadlīniju. “Forma seko apziņai”, tātad, jo augstāka apziņa, jo precīzāk šai apziņai piekārtojas forma. Savukārt mūsu lielās, vienotās pasaules forma ir ilgtspēja. Līdz ar to tajā nav pretrunas.
Mūsu apziņas transformācijas ātrums ir tas, kas palīdz noformulēt šo nākotnes, tostarp arī estētikas un kultūras vadlīniju. “Forma seko apziņai”, tātad, jo augstāka apziņa, jo precīzāk šai apziņai piekārtojas forma.
Bet kā tu jūti šo te apziņas transformatīvo ātrumu šobrīd? Vai tas ir pietiekams?
Manuprāt, tas ir pietiekams. Kaut vai paraugoties uz pēdējā desmitgadē izdarīto, līdzās pastāvot arī visām šīm negatīvajām sociālo tīklu blaknēm, kas, nenoliedzami, vienu sabiedrības daļu transformē uz leju. Veidojot tādu kā milzu šķēri starp to sabiedrības daļu, kura spēj izmantot tehnoloģijas, lai bagātinātu sevi un vienlaikus arī apziņas transformācijas procesus, un otru, kas šos pašus instrumentus, tos pašus tīklus primitivizē, tādējādi attālinoties arī no apziņas transformācijas procesiem. Būtībā veidojas milzu bezdibenis starp šo vienu mazākumu un otru vairākumu. Tā ir revolucionāra situācija, un tieši tālab ir ļoti svarīgi, kas vada sabiedrību. Kas ir tie līderi un instrumenti, kas priekšplānā ļauj nonākt līderiem, kuri sabiedrību virza uz šiem pozitīvi transformējošiem procesiem, un kas ir tie instrumenti, kuri savukārt kalpo pretēji – izvirza līderus (kā Lukašenko, piemēram), kas neļauj apziņā nobriedušai sabiedrībai transformēties un kavē šos procesus.
Man nav tādas līdz galam precīzas atbildes, un droši vien tādas šobrīd nav nevienam, bet mums ir jābūt šo procesu dalībniekiem. Pareizā pusē. Un kā pareizo es domāju šo integratīvo domāšanu – katrā ziņā, ja Bauhaus principi mūsu domāšanā ir viens no pamatakmeņiem, tad galīgi garām aizšaut diezin vai ir iespējams.
Visticamāk, pasaulē viens aiz otra radīsies tādi punktiņi, savveida klāsteri (arī “Ola” varētu būt viens no tādiem) – viens, otrs, trešais, piektais..., kas sāks kaut ko jaunu iezīmēt, tostarp no formāli estētiskā skatpunkta. Šim procesam būs dziļāka jēga, bet vienlaikus katrs no šiem atsevišķajiem punktiņiem vēl nav nekas tāds, lai mēs runātu par kādu lielāku vai pat nišas kustību. Vēl jāpaciešas, bet tas nenozīmē, ka mums nav jādara, ka mums nav jādomā par labāku un integrētāku pasauli. Par visādā ziņā jaunāku un šai civilizācijai piemērotāku pasauli. Arī arhitektūrā un mākslā.
Kā tu redzi šo jauno estētiku arhitektūrā, jo ir diezgan skaidrs, ka atšķirībā no Bauhaus 1, šajā gadījumā arhitektūra, visticamāk, nebūs dzinējspēks, bet drīzāk būs klātesoša.
Pasaule ir kļuvusi sarežģīta. Esmu daudz domājis, vai arhitektūra nākotnē varētu būt kaut kur vidū. Visdrīzāk laikam nē. Šobrīd tā vairāk ir kustības elementu ajergardā, jo vairs nespēj integrēt tik daudz jauno plūsmu, lai šī apvienošanās notiktu zem arhitektūras. Mērogs ir daudz lielāks, un tajā ienāk arī visa jauno, moderno mediju informatīvā telpa, pasniegšanas veids. Laika dimensija - laiks plus teritorija, plus robeža, kas atrodas ārpus arhitektūras - vides robeža, pārslāņošanās pāri, tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Šī brīža lielākais izaicinājums ir apvienot visus šos atsevišķos elementus – tehnoloģisko, mākslas, arhitektūras, dizaina u.c., kas katrs dzīvo savā burbulī, bez vienotas idejas.
Mēs nevaram teikt, ka Bauhaus bija savs filozofiskais virziens, taču tam bija integrāla pieeja videi, ar tiem instrumentiem, kas tolaik bija arhitektu, dizaineru, grafiķu utt. rīcībā. Savukārt šodienas lielais uzdevums ir atkal integrēt materiālo kopā ar filozofisko, reliģisko kopā ar materiālo, ētisko ar estētisko.
Šodienas lielais uzdevums ir atkal integrēt materiālo kopā ar filozofisko, reliģisko kopā ar materiālo, ētisko ar estētisko.
Tā jaunā estētika, kas, manuprāt, savu materializēšanos piedzīvos pietiekami ātri, ir estētika, kura padara arhitektūru par civilizētām dzīves telpas mašīnām. Līdzīgi kā mēs pieejam mūsu informatīvajai pasaulei un visiem instrumentiem, kas mums nodrošina spēju komunicēt sociālajā vidē, arī arhitektūra lielā mērā būs tehnoloģiskais mūsu patības paplašinājums. Proti, tehniskais komforts – gaisa kvalitātes lietas, siltuma/aukstuma regulēšanas tēmas prioritāšu līmenī izvirzās nesalīdzināmi augstāk nekā parādes funkcionalitāte un sava sociālā statusa atrādīšana 19. gadsimtā. Ja paraugāmies, piemēram, uz saviem Iphone un Ipad – veidu, kā mēs komunicējam, neatkarīgi no sociālā statusa. Man ir draugs Indijā, kuram ir pilnīgi cita materiālā situācija, taču viņam ir tieši tāds pats telefons kā man. Tas nozīmē, ka mums abiem pieejamais informatīvais līmenis globālajiem tīkliem ir līdzīgs. Tātad līdzīga ir arī spēja informatīvajā plaknē intelektuāli attīstīties. Un tas būtu arhitektūras uzdevums – šo demokrātisko sabiedrības modeli svinoša būve, kas šo savu pamatideju manifestē caur ļoti daudziem un dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Vai arhitekti tam ir gatavi? Grūti teikt. Mani kaut kādi iedomātie līderi, jā. Renco Piano to ir darījis visu laiku, savienojot šo ilgtspējas komponenti ar estētisko redzējumu.
Savukārt pilnīgi pretējs virziens ir arhitektūra, kas ignorē tehnoloģijas. Arhitektūra, kas ir tikai butaforiska un kuru rada arhitekti, kuri negrib iedziļināties un nav empātiski būt par inženieriem, lai saprastu, ko mums var piedāvāt pēc būtības.
Vai mēs vispār vairs varam atļauties būt butaforiski šajā jaunajā, transformatīvajā pasaulē?
Līdzīgi kā mēs varam atļauties būt butaforiski savā sociālajā komunikācijā – tiek būvētas iluzoras piramīdas par sevi pašu, par sabiedrību, par vēlmēm. Tiek būvēta ilūziju pasaule. Arhitektūra jau no tā nav atbrīvota. Tā ir ilūziju pasaule, kurā es kā indivīds gribētu dzīvot. Un ja es kā arhitekts esmu klienta rokās, kas man kaut ko pasūta, tad man ir iespēja atteikties, bet ja es neatsakos, tad es realizēju klienta domāšanu par savu sociālo esību, savu sociālo pozīciju sabiedrībā - es realizēju kaut kādas viņa vajadzības. Un vienam tas izpaužas – zelta torņi katrā privātmājas galā. Tā ir naudas arhitektūra, un naudas arhitektūra var izpausties ļoti kropļaini, ja tā nav domāšanā ieenkurota.
Domājot tieši par šo transformatīvo aspektu, pasaulē par to šobrīd runā arvien vairāk, Latvijā pagaidām vēl ļoti kusli – kāda būs vide, kurā dzīvosim, kad būs pārvarēta šī pandēmija? Rēķinoties, ka vīruss nekur nepazudīs un, visticamāk, sekos nākamās pandēmijas. Mums būs jāpielāgojas un attiecīgi jāpārkārto gan sabiedriskā, gan darba vide. Ventilācijas jautājumi, atvērto biroju nākotne, lai tie nekļūtu par šī vīrusa mutāciju vai kādu jaunu vīrusu klāsteriem. Cik gatavi mēs esam šādai transformācijai?
Mēs būsim gatavi straujāk nekā šobrīd domājam. Tas ir līdzīgi kā ar vakcīnām. Principā tās tiek izstrādātas desmitgadēs, bet mēs pie tām tikām vienā gadā. Jā, varbūt blaknes ir lielākas nekā, ja izstrādes periods būtu ilgāks, taču mēs esam ieguvuši aizsardzību. Ar arhitektūru būs līdzīgi, zinātniski pierādīsies labākie telpu ventilācijas modeļi un arhitektūra piekārtosies gaisa plūsmai. Tā kļūs dominējoša. Ja agrāk mēs domājām par insolāciju, tad tagad tā, protams, turpinās būt klātesoša, bet priekšplānā izvirzīsies gaisa apmaiņa, gaisa nodrošināšana, drošas darba vides radīšana. Un no tā arī izrietēs jaunie biroju modeļi un socializācijas koncepti. Pandēmija mūs nosacīti bija iesprostojusi savā dzīves telpā un no šīs pieredzes, kā arī vietām, kas izrādījušās vislielākie saslimšanas epicentri, arī transformēsies pilsētbūvniecība.
Ja vīruss turpinās būt klātesošs, arhitektūra un pilsētbūvniecība transformēsies ļoti nopietni. Labs piemērs ir Ņujorka. Mums visiem patīk Ņujorkas debesskrāpju un ugunsdzēsības sistēmas, kas pilnīgi ignorē jebkuru estētiku un izvieto uz jumtiem bunduļus, lai ugunsgrēka gadījumā var appludināt lokālus epicentrus. Tas viss radās no tā, ka pilsētā bija bieži ugunsgrēki, un ugunsdzēsības prasību hierarhijas tēma nokļuva augstāk par jebkuru estētikas tēmu. Tādējādi arī veidojās šī jaunā estētika, kurā klātesoša ir šī tehnoloģiskā komponente.
Domāju, ka arī modē sejas maskas ienāks kā neatņemama sastāvdaļa - ar attiecīgu estētiku un tehnoloģisko risinājumu. Un arhitektūrā būs precīzi tas pats. Ventilācija kļūs par tēmu, kas būs pāri visam. Gluži kā ugunsdzēsības un evakuācijas kāpnes Ņujorkā.
Tu domā, ka pandēmija iemācīs mūs būt pietiekami tālredzīgiem.
Mēs nevarēsim nebūt, jo tie būs mūsu sadzīves un kopdzīves sociālās higiēnas standarti. Normatīvi. Es pieļauju, ka pēc gadiem pieciem, septiņiem tēma ventilācija var kļūt par arhitektūras moto. Tā teikt, Pompidū centrs 2, kur tehnoloģija ir iznesta ārā, lai iekšā būtu funkcija. Tā arī ir sava veida eklektika, bet tā ir estētiskā eklektika.
Runājot par atvērtajiem birojiem, varbūt mazliet muļķīgs piemērs, bet, manuprāt, vietā ir analoģija ar virtuves nosūcēm. Ja mēs līdz šim pazinām virtuves nosūces no augšas, tad tagad, jau kādus gadus desmit, pazīstam arī virtuves nosūces, kas uzreiz norauj to tvaiku no katliņiem nost un novada lejā. Triviāli, bet šis piemērs lieliski parāda, kā iespējama konceptuāla mainība. Ja mums šobrīd ir rādītāji, cik lielai gaisa apmaiņai jābūt konkrēta izmēra biroja telpā, tad domājot kategorijās, kur paredzētas arī kādas starpsienas, telpa, ko mēs no gaisa viedokļa piesārņojam, savā ziņā ir kā tvaika novadīšana. Mums tas mūsu izelpotais gaiss ir jānovada droši, individuāli projām, lai tas nenonāk citur un vienlaikus jāpadod vietā jauns. Tā vienkārši ir koncepcijas maiņa veidā, kā mēs nodrošinām katras darba vietas gaisa apmaiņu. Taču tas nenozīmē, ka nevar pastāvēt lielbirojs. Un līdzko būs pirmo pozitīvo eksperimentu fāze, šie principi varētu kļūt par normatīvo pamatu nākotnei.
Es pieļauju, ka pēc gadiem pieciem, septiņiem tēma ventilācija var kļūt par arhitektūras moto. Tā teikt, Pompidū centrs 2, kur tehnoloģija ir iznesta ārā, lai iekšā būtu funkcija.
Kas ir būtiskākā atziņa, ko tu pats sev esi aizguvis no Bauhaus?
Man šķiet, ka viena atziņa, kas caurvij visu, ko esmu darījis, ir mākslas un tehnikas vienība. Ja mēs paraugāmies kaut vai uz to, ko esam darījuši UPB holdingā, tur pēc būtības ir sajūgta kopā gan arhitekta un dizainera, gan aizmugurē esošās industrijas sadarbība. Savā ziņā šī te industriālās laboratorijas ideja, kas bija viens no Bauhaus domāšanas un arī apmācības procesa stūrakmeņiem.
Otra tēma ir Bauhaus otrā posma atziņa, ka arhitektūra visu vieno jeb arhitektūra ir visam pāri; arhitektūra apvieno visas mākslas. Tie labākie darbi, kas mani pašu uzrunā pasaulē un kur man tiešām astes kauls notrīs, ir tie, kur redzi šo totālo pieeju. Un tai nav obligāti jābūt tikai funkcionāli askētiskai, svarīgi ir redzēt kā tas tēmu loks, sākot no kaut kādiem novietnes elementiem, arhitektūras formvalodas, funkciju valodas, interjera elementiem, dizaina, pat apkalpošanas struktūras (ja tas ir uz servisu vērsts objekts) – kā šī integrālā pieeja ir izadījuses cauri. Tad ir trāpīts un nav pat tik svarīgi, kāds formizveides kods ielikts vienā vai otrā elementā, jo tai totālajā kopumā tas viss apvienojas pareizi saproporcionētā vietā. Kam ir jābūt askētiskam, tas ir askētisks, kam ir jābūt mazāk askētiskam, tas ir mazāk askētisks, bet tā proporcija saliek visu pa vietām.
Noturēties uz laika ass – padarot situāciju labāku, dzīvot jaukāku, tas ir gana liels uzdevums. Mākslai, arhitektūrai, visam pārējam.
Noturēties uz laika ass – padarot situāciju labāku, dzīvot jaukāku, tas ir gana liels uzdevums. Mākslai, arhitektūrai, visam pārējam. Turklāt, lai tu neesi tikai viena brīža provokators, kuru noslauka vēsture, bet noturēt šo ideju pēc būtības, atbilstoši laikam evolucionāri pamainot, tas ir ļoti vērtīgi. No šī viedokļa skatoties, Bauhaus ir noturējies ārkārtīgi ilgi. Ar visām tām mutācijām un pretvirzieniem tas kā līnija spēja ieintegrēties tikai dziļāk un dziļāk – ne tikai telpiskajās lietās, bet arī laika dimensijas procesos, kino un tamlīdzīgi. Ne velti Gropiusam bija izcils atzinums, ja tu izglīto mākslinieku bez sociālās dimensijas, tad tu viņu izmet ārā saplosīšanai, jo viņam nav instrumentu un prasmju, lai viņš spētu par sevi pastāvēt. Tad viņš ir atkarīgs no citiem, un līdz ar to - automātiski ir manipulējamāks. Tieši tālab tik svarīgi ir ielikt šo stabilo mugurkaulu, kas pieļauj kustību pa labi un pa kreisi, bet tava vērtību ass vienmēr ir nocentrēta. Tu nekad nevari pagriezties pa 180 grādiem un nekad nevari apstāties. Tu vari pastāvēt par sevi jebkurā vidē – ar dažādiem ienākumiem un iespējām, tu atrodi tos instrumentus un esi dzīvotspējīgs. Un tā ir ārkārtīgi svarīga lieta visiem, kas darbojas radošajās sfērās – nebūt atkarīgiem no naudas devējiem. Pašiem būt tajā vidū pēc būtības - es varu izsisties cauri. Es varu palīdzēt transformēties pasaulei, un es varu iegriezt lietas. Un te nu cepure nost Gropiusam un visiem, kas ir bijuši pirms viņa un pēc viņa.
Ar Uldi Pīlēnu sarunājas Una Meistere
Oriģināli publicēts Spiriterritory.com
Foto: Karlīna Vītoliņa
